Aktivācijas enerģija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Aktivācijas enerģija (parasti apzīmē ar Ea) ir minimālā enerģija, kas nepieciešama vielu molekulām, lai notiktu ķīmiskā reakcija. Aktivācijas enerģijas jēdzienu ieviesis zviedru fizikālķīmiķis Svante Arrēniuss 1889. gadā.
Lai ķīmiskā reakcija varētu norisināties, reaģējošo vielu molekulām ir savā starpā jāsaduras, tomēr tas nav pietiekams nosacījums, jo molekulu elektronu apvalki savā starpā atgrūžas. Tādēļ molekulām jābūt pietiekamai enerģijai (tām jākustas pietiekami ātri), lai atgrūšanos varētu pārvarēt un satuvināt molekulas tik tuvu, ka sāktos elektronu sadalījuma pārgrupēšanās un jaunu ķīmisko saišu veidošanās. Šo nepieciešamo enerģijas daudzumu sauc arī par enerģētisko barjeru, bet daļiņas (molekulas), kam piemīt tāda enerģija, kas ļauj pārvarēt enerģētisko barjeru — par aktīvām daļiņām. Reakcijas produktu kopējais enerģijas līmenis parasti ir atšķirīgs no izejvielu enerģijas un to sauc par reakcijas siltumefektu. Eksotermiskām reakcijām (tādām reakcijām, kuru norises gaitā izdalās papildus enerģija) siltumefekts ir pozitīvs.
Arī aktivācijas enerģijas sasniegšana nav pietiekams nosacījums, lai reakcija notiktu — molekulām turklāt jābūt orientētām tā, lai elektronu blīvuma pārkārtošanās būtu telpiski iespējama (sk. aktivācijas entropija).
Pateicoties aktivācijas enerģijai, visas enerģētiski iespējamās reakcijas nenorisinās uzreiz, bet tikai piemērotos apstākļos. Piemēram, sērkociņa izdevīgākais stāvoklis ir sadegšana, tomēr neaizdedzināts sērkociņš gaisa klātbūtnē var atrasties neierobežoti ilgi. Degšanas reakcija sākas tikai tad, kad sērkociņam pievada pietiekamu enerģiju — beržot to pret sērkociņu kastītes abrazīvo sānu.