Asīzes Francisks
From Wikipedia, the free encyclopedia
Svētais Asīzes Francisks (latīņu: Franciscus Assisiensis, itāļu: Francesco d'Assisi; īstā vārdā Džovanni Frančesko di Pjetro Bernardone (itāļu: Giovanni Francesco di Pietro di Bernardone); dzimis 1181. vai 1182. gadā, miris 1226. gada 3. oktobrī) bija katoļu mūks un mistiķis, ievērojams viduslaiku katoļu svētais, franciskāņu mūku ordeņa aizsācējs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, ko ar Kristu vienojusi īpaša un pārdabiska saikne.[1] Nolēmis sekot aicinājumam kļūt par mūku, atsakoties no materiāliem labumiem, lai visu turpmāko dzīvi veltītu tikai Dievam. Cīnītājs par ticības galvenajām vērtībām — pazemību, vienkāršību, sirdsšķīstību un mīlestību pret visām Dieva radībām —,[2] viņš tiek uzskatīts par dzīvnieku aizsardzības un vides aizbildni. Asīzes Franciska mirstīgās atliekas ir apbedītas Svētā Asīzes Franciska bazilikas Apakšējās bazilikas (Lower Basilica) kapenēs.
- Šis raksts ir par svēto Asīzes Francisku. Par 266. Romas pāvestu skatīt rakstu Francisks.
Asīzes Francisks | |
---|---|
"Svētais Asīzes Francisks ekstāzē", Juzepes de Riberas glezna (1639) | |
Franciskāņu ordeņa dibinātājs, ticības apliecinātājs un stigmatists | |
Dzimis |
1181. vai 1182. gads Pāvesta valsts (tagad Itālija) |
Miris |
1226. gada 23. oktobrī Asīze, Pāvesta valsts (tagad Itālija) |
Apglabāts | Svētā Asīzes Franciska bazilika, Asīze, Itālija |
Kanonizācija | 1228. gada 16. jūlijs, Asīze — Gregors IX |
Piemiņas diena | 4. oktobris |