Dezoksiribonukleīnskābe
From Wikipedia, the free encyclopedia
Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) ir viena no nukleīnskābēm. Pēc ķīmiskās uzbūves DNS ir dezoksiribonukleotīdu lineārs polimērs. Tā monomēri ir nukleotīdi, t.i., slāpekļa bāzes, oglekļa dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma savienojumi. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu (izņemot daļu no vīrusiem) ģenētiskās informācijas glabātājs (tāda ir tikai 1 no 2 DNS ķēdēm, no kurām viena ir aktīvā ķēde — informācijas glabātāja, bet otra — pasīvā jeb sedzējķēde, no kuras matricas jeb informācijas RNS norakstīs komplementāro DNS). Divpavedienu DNS divi komplementāri DNS pavedieni (polimēri) veido DNS dubultspirāli, ko veido divas savītas spirāles. Abas DNS veidojošās polinukleotīdķēdes ir savienotas ar ūdeņraža saitēm. DNS ir sastopams arī viena pavediena veidā. DNS spirāle var būt pat vairākus milimetrus gara.[1][2] Eikariotu šūnās lielākā daļa DNS atrodas šūnas kodolā, hromosomās. Prokariotos (baktērijās un arhebaktērijās) DNS brīvi peld citoplazmā. Hromosomās hromatīnu olbaltumviela histons veic DNS organizāciju un kompaktās struktūras nodrošināšanu.
- Šis raksts ir par jēdzienu bioloģijā un ķīmijā. Par citām jēdziena DNS nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.