From Wikipedia, the free encyclopedia
Ieži ir dabiskas izcelsmes minerālu sakopojumi, kas veido Zemes garozu (litosfēru un mantijas augšējo daļu). Iežus klasificē pēc to izcelsmes, minerālu un ķīmiskā sastāva, pēc to uzbūves (veidojošo daļiņu tekstūras). Pēc izcelsmes iežus sadala magmatiskajos iežos, nogulumiežos un metamorfajos iežos. Litosfērā kopumā ir ļoti mainīgi apstākļi. Uz to iedarbojas endogēnie procesi magmatisms, metamorfisms, un eksogēnie ģeoloģiskie procesi — dēdēšana, nogāžu procesi, virszemes un pazemes ūdeņu darbība, ledāju un vēja darbība — tādējādi nepārtraukti notiek iežu un minerālu pārvērtības.
Iežus, kurus veido tikai viena minerāla kristāli, sauc par monominerāliem iežiem, bet tos, kuri sastāv no dažādu minerālu kristāliem, sauc par poliminerāliem iežiem. Ar iežu izpēti nodarbojas ģeoloģijas nozares petroloģija un petrogrāfija, nogulumiežus pēta sedimentoloģija.[1]Latvijā izplatītākie ieži ir smiltis, grants, māls, dolomīts, granīts un smilšakmens.[nepieciešama atsauce]
Sakarības starp trim iežu tipiem, to pārvērtībām un apriti atspoguļo iežu cikls. Magmai atdziestot un kristalizējoties, veidojas magmatiskie ieži. Atsedzoties zemes virspusē, eksogēno ģeoloģisko procesu ietekmē sākas magmatisko iežu veidoto zemes virsas nelīdzenumu noārdīšana — denudācija, šo iežu dēdēšana un dēdēšanas produktu transportēšana un uzkrāšanās. Pakāpeniski dēdēšanas produkti nonāk no cietzemes baseinos, kur notiek to sedimentācija un akumulācija. Tā rezultātā veidojas nogulumi. Nogulumiem uzkrājoties, pieaug to masa un statiskais spiediens, kas izsauc atūdeņošanos un noblīvēšanos. Tāpat notiek arī ķīmiskas pārvērtības, samazinās nogulumu tilpums, tie kļūst blīvāki. Procesu kopumu, kuru rezultātā nogulumi pārveidojas par nogulumiežiem, sauc par litifikāciju. Augstas temperatūras un pieaugošā spiediena ietekmē nogulumieži tiek pārveidoti. Izmainās to minerālais sastāvs, minerālu kristālu struktūra, notiek nogulumiežu slāņu deformācija. Šajos procesos nogulumieži tiek metamorfizēti un pakāpeniski pārvēršas par metamorfiem iežiem.
Magmatiskie ieži veidojas no magmas un iedalās divās galvenajās kategorijās: intruzīvie ieži jeb dziļumieži un efuzīvie ieži jeb izlijumieži. Efuzīvie ieži veidojas tad, kad magma sasniedz Zemes virsmu kā lava. Intruzīvie ieži veidojas, magmai tuvojoties Zemes virsmai, atdziestot un kristalizējoties. Intruzīvie ieži kristalizējas lēni, atdziestot gadu tūkstošiem un miljoniem ilgi, toties efuzīvie ieži atdziest un sacietē dažu dienu vai nedēļu laikā. Bez jau minētajām galvenajām iežu grupām ir vēl divas — dzīslu un hipabisālie ieži, kuri pēc veidošanās dziļuma ieņem starpstāvokli starp dziļumiežiem (intruzīvajiem) un izvirdumiežiem (efuzīvajiem). Tādējādi pēc veidošanās dziļuma izšķir četras magmatisko iežu grupas:
Šie ieži viens no otra atšķiras ar kristālu izmēriem, formu, ko petrogrāfijā sauc par struktūru. Tā liecina par iežu veidojošo minerālu kristalizācijas ātrumu un veidošanās dziļumu. Intruzīvo iežu struktūras: pilnkristāliska, rupjgraudaina, vidējgraudaina, porfīrveida (granīts rapakivi). Efuzīvo iežu struktūras: stiklaina, slēptkristāliska, porfīriska. Hipabisālo iežu struktūras: smalkgraudaina, ofītiska. Dzīslu iežu struktūras: lielgraudaina, nevienmērīgi graudaina, grafiska, smalkgraudaina līdz vidējgraudaina.[2]
Pilnkristāliska struktūra ir raksturīga intruzīvajiem un dzīslu iežiem. Pilnkristāliskas struktūras var būt ar aptuveni vienāda izmēra kristāliem (vienmērīgi graudainas) vai arī ar dažāda izmēra kristāliem (nevienmērīgi graudainas). Šī struktūra liecina, ka minerālu kristalizācija ir norisinājusies zemes dzīlēs, kur magmas atdzišana notika lēni. Lielāku kristālu izveidošanā ir nepieciešams ilgāks laiks. Vienmērīgi graudainās struktūras klasificē pēc minerālu kristālu izmēriem:
Vidējā un nelielā dziļumā iežu kristalizācija notiek lēnāk nekā izlijumiežiem virspusē, tāpēc veidojas ieži ar smalkgraudainu, vidējgraudainu un arī ofītisku struktūru. Dzīslu iežiem, kas veidojas no magmas atlikuma, parasti ir gaiša krāsa, bet kristālu izmēri mainās no smalkgraudaina līdz lielgraudainam. Pēc SiO2 magmatiskos iežus iedala: ultrabāziskie <45% SiO2, bāziskie 45 — 52% SiO2, vidēji skābie 52—65% SiO2, skābie >65% SiO2.[2]
Liela daļa magmas nesasniedz Zemes virsmu, tāpēc veidojas intruzīvie ķermeņi, kurus iedala 3 lielās grupās : konkordantos, diskortantos un dziļuma.
Nogulumieži veidojas Zemes virsū vai tās tuvumā, uzkrājoties citu iežu (arī citu nogulumiežu) noārdīšanās produktiem. Pareizāk būtu teikt, ka visi nogulumieži veidojas dēdēšanas procesā — daļa kā pārveidotas drupas un atlūzas, daļa — izgulsnējoties dēdēšanas produktiem. No kopējā Zemes garozas apjoma nogulumieži aizņem tikai 3%, Zemes virspusē tie ir izplatītākie un visbiežāk sastopami ieži.[1]
Šo iežu veidošanos izdala četros posmos jeb stadijās:
Metamorfie ieži veidojas fizikāli ķīmisku apstākļu ietekmē, kas izraisa iepriekšējo iežu struktūru, minerālu un dažreiz arī ķīmiskā sastāva pārveidošanos. Pārmaiņas notiek iežos, kas atrodas dziļāk nekā dēdēšanas zona. Galvenie metamorfisma faktori ir temperatūras paaugstināšanās, spiediens un šķīdumu iedarbība.[3] Šī temperatūra un spiediens vienmēr ir augstāki nekā pie Zemes virsmas, un tiem jābūt pietiekami augstiem, lai pārvērstu iezī esošos minerālus citos minerālu tipos vai citās to pašu minerālu formās. Šajos procesos var rasties jauni minerāli un to sakopojumi, veidoties jaunas iežu struktūras un tekstūras.
Metamorfo iežu struktūru jeb uzbūvi nosaka ieža sastāvdaļu, tas ir, minerālu attiecības.
Kristaloblastika struktūra raksturīga lielākajai daļai metamorfo iežu, to raksturīga iezīme — minerālu graudi norāda uz vielas pārkristalizāciju cietā stāvoklī. Tās klasificē galvenokārt pēc minerālu graudu izmēriem un formas, lielākoties tās ir vienmērīgi graudainas. Izšķir vairākus kristaloblastisko struktūru veidus:
Kataklastiskās struktūras rodas iežu drupināšanas sākumstadijā. Ieži ar šādām struktūrām ir reti sastopami, un tos klasificē pēc iežu sasmalcināšanās pakāpes.
Metamorfo iežu tekstūras iedala īsti metamorfiskajās un reliktajās. Īsti metamorfiskās tekstūras ir raksturīgas metamorfajiem iežiem, kuri pilnībā zaudējuši primārās uzbūves iezīmes. Visplašāk izplatītas ir slāniskās tekstūras, kuru vidū izšķir vairākus paveidus.
Metamorfisma tipus iedala pēc to dominējošajiem faktoriem.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.