Klasicisms
mākslas kustība un arhitektūras stils / From Wikipedia, the free encyclopedia
Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. līdz 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotāja mākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku.
Klasicismu var iedalīt četros periodos:
- liriskajā klasicismā, kas 17. gadsimtā izveidojās Itālijā, bet uzplauka un attīstījās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku;
- neoklasicismā jeb revolucionārajā klasicismā, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās Franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas Republikas māksla;
- ampīrā, kas rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona Bonaparta valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla;
- akadēmiskajā klasicismā, kas radās 19. gadsimta vidū un var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu.[1]
Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem bija formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļoja klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un Apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās. "Izglītot un padarīt tikumus pievilcīgus" — ap 1760. gadu saka franču filozofs un mākslas kritiķis Denī Didro. Klasicisms izpaužas formas vienkāršībā, skaidrībā, loģikā un augstos estētiskos kritērijos. Klasicisms atzīst skaistuma pozitīvo ietekmi. Var teikt, ka klasicisms ir cilvēka meklējumi mainīgajā pasaulē atrast stingru pamatu.[2]