Kompleksie savienojumi
From Wikipedia, the free encyclopedia
Kompleksie savienojumi jeb koordinācijas savienojumi (latīņu: complexus - sakars, savienojums) ir neitrālas molekulas vai elektriski lādēti joni, kas veidojas, pie centrālā atoma (parasti metāla) pievienojoties citām molekulām vai joniem, ko sauc par ligandiem. Atšķirībā no dubultsāļiem, kompleksie savienojumi maz disociē šķīdumos. Piemēram, kompleksais heksacianoferāta anjons [Fe(CN)6]3− šķīdumos eksistē kā viena vesela daļiņa, kas nedisociē dzelzs un cianīda jonos. Ir pazīstams liels skaits daudzveidīgu komplekso savienojumu (daudzi no tiem eksistē tikai šķīdumos). Neorganisko komplekso savienojumu ir ievērojami vairāk, nekā visu pārējo neorganisko savienojumu. Kompleksos savienojumus veido arī organiskas vielas un vairākiem no tiem ir milzīga nozīme dzīvajā dabā (hlorofils, hemoglobīns, B12 vitamīns).
Kompleksi veidojas donorakceptorās vai elektrostatiskās mijiedarbības dēļ starp kompleksus veidojošajām daļiņām. Tos var veidot gandrīz jebkurš periodiskās sistēmas elements. Kompleksus nelabprāt veido tipiskie metāli un tie ir tikai katjonu kompleksi, amfotērie metāli veido kā katjonu, tā anjonu kompleksus, bet nemetāli - anjonu kompleksus.