Lībiešu valoda
Baltijas somu valoda / From Wikipedia, the free encyclopedia
Lībiešu valoda jeb līvu valoda[2] (līvõ kēļ) ir gandrīz izzudusi urāliešu saimes Baltijas somu valodu grupas valoda, viena no divām Latvijas teritorijā autohtonām valodām un vienīgā valoda līdzās latviešu valodai, kas Latvijas teritorijā netiek uzskatīta par svešvalodu no juridiska skata punkta.[lower-alpha 3] To lielākoties ir lietojuši lībieši (līvi).
Lībiešu valoda līvõ kēļ | ||
---|---|---|
Izruna: | IPA: /liːvə keːʎ/ | |
Valodu lieto: | Latvijā Igaunijā[lower-alpha 1] | |
Reģions: | Ziemeļeiropa | |
Valodas izmiršana: | 2013. gada 2. jūnijā (sākotnēji)[lower-alpha 2][1] | |
Valodu saime: | Urāliešu Baltijas jūras somu Lībiešu valoda | |
Rakstība: | Latīņu alfabēts (lībiešu ortogrāfija) | |
Valodas kodi | ||
ISO 639-1: | nav | |
ISO 639-2: | — | |
ISO 639-3: | liv | |
Valodas un izloksnes Latvijā ap 1860. gadu. | ||
Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. |
Filoģenētiski starp abām Latvijas valodām nav nekādas radniecības, taču tās ievērojami ietekmējušas viena otru, īpaši fonoloģijas ziņā, attīstot savdabīgas iezīmes, kas nav raksturīgas to radu valodām. Tā, piemēram, latviešu valoda attīstījusi daudzas fonoloģiskas iezīmes, kas nav raksturīgas baltu-slāvu valodām, lībiešu valodai. Citu piemēru vidū raksturīga salīdzinoši ļoti sarežģīta uzsvērtās zilbes struktūra, tai pat laikā izteikta neuzsvērto patskaņu redukcija. Tai tuvu radniecīgā, taču izteikti konservatīvā somu valoda pieļauj daudz mazāku zilbes sarežģītību, tai pat laikā saglabājot neuzsvērtus patskaņus ļoti garos vārdos.
Atkarībā no konteksta lībiešu valodas apzīmējums var tikt attiecināts uz 19. gadsimtā izmirušo un salīdzinoši slikti dokumentēto Vidzemē runāto Salacas lībiešu valodas variantu vai uz Kurzemes lībiešu valodu. Šajā rakstā galvenokārt apskatīta literārajai lībiešu valodai par pamatu esošā Kurzemes lībiešu valodas austrumlībiešu izloksne. Pēc portāla Livones.net datiem, lībiešu valodā labā līmenī spēj sazināties ap 30 cilvēkiem visā pasaulē.[4]
Pēc igauņu valodnieka Tīta Reina Vītso domām, Baltijas jūras somu valodas sākotnēji dalījušās trīs atzaros: lībiešu valoda, dienvidigauņu valoda (kuras standartizētā versija ir veru valoda) un atzars, ko viņš sauc par Ņevas grupu, kas bijusi priekštece visām citām Baltijas jūras somu valodām.[5]
Pēc igauņu valodnieka Paula Alvres domām, pirmie Baltijas jūras somi, kas apmetās Baltijas jūras krastos, ir bijuši lībieši un somu valodas rietumu dialektu grupas runātāji.[6]
Vītso norāda, ka atsevišķo Baltijas jūras somu valodu izcelšanās joprojām ir strīdīgs jautājums, tomēr, viņaprāt, ir skaidrs, ka lībiešu valoda ir viena no vissenākajām patstāvīgajām Baltijas jūras somu valodām.[7]
Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu datiem mūsdienu Baltijas teritorija ir bijusi apdzīvota vairāk nekā 10 000 gadu. Tās sākotnējie iedzīvotāji ir bijuši protoeiropieši. Baltijas jūras somi šeit ieradušies 2000 gadu p.m.ē. vai, pēc Tenu Karmas domām, 3000 gadu p.m.ē., sajaucoties ar protoeiropiešiem, ir guvis virsroku Baltijas jūras somu valodas paveids, kas bija par pamatu tiklab lībiešu, kā arī ziemeļigauņu un dienvidigauņu valodai.[8] Pēc igauņu valodnieka Paula Aristes viedokļa ap 3000 gadu p.m.ē. Baltijā ienākušās ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji runājuši piecās Baltijas jūras somu pamatvalodās, no kurām viena ir bijusi lībiešu valoda.[9] Auklas keramikas kultūra, pie kuras piederējuši arī pirmbalti, ieplūda mūsdienu Latvijas teritorijā aptuveni 2000 gadu p.m.ē., priekšā sastopot Baltijas jūras somu tautas.[10]
12. gadsimta beigās lībieši dzīvoja plašā teritorijā pie jūras, kā arī Daugavas un Gaujas apkaimē, uz iekšzemes pusi viņiem kaimiņos dzīvojuši leti, zemgaļi un sēļi. Visagrākās dokumentētās liecības par lībiešiem ir Kijivas Pečoru lielklostera mūka Nestora hronika, kur lībieši pieminēti kā либь (lib'), arī любь (ljub'), taču pēdējais tiek uzskatīts par kļūdainu.[8]
Somu somugrists Riho Grīntāls, paļaujoties uz literatūrā izplatītiem viedokļiem, lēš, ka 13. gadsimta sākumā pirms Livonijas krusta kariem Latvijas iedzīvotāju skaits varētu būt bijis ap 150 000. Lībiešu skaits varētu būt bijis 15 000—21 000, pēc dažiem avotiem līdz 28 000, no tiem 10 000—12 000 dzīvojuši Daugavas Līvzemē, 5000—6000 Turaidas jeb Gaujas reģionā un ap 6000—9000 Metsepolē.[11] Kaut arī lībiešu valoda visilgāk izdzīvojusi Kurzemē, joprojām nav noskaidrots jautājums, vai lībieši tur dzīvojuši jau tad, kad Vidzemes lībiešu teritorijās norisinājās Indriķa hronikā aprakstītie notikumi.[12]
Indriķa hronikā aprakstīta lībiešu un viņu kaimiņu zemgaļu un sēļu kristianizēšana. Sīki aprakstīta Ako un Dabreļa vadīto lībiešu pretošanās arī pēc tam, kad virsvecākais Kaupo bija ļāvis sevi kristīt un pārgājis vāciešu pusē. Pēc Vēri domām, jūras krastā dzīvojošie lībieši bija vāciešu primārais mērķis.[13] Vēri uzskata, ka lībieši bija krituši nežēlastībā kungu acīs, kam skaidrojums, viņaprāt, varētu būt tas, ka lībieši bijuši slikti kristieši un sīksti turējušies pie pagāniskām tradīcijām, kā rezultātā, zemes kungu atbalstīti, lībiešu novados sāka ieplūst kaimiņi.[14]
Livonijas Konfederācijas pastāvēšanas laikā Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga no 1350. līdz 1550. gadam, kam sekoja garš karu periods. Lēš, ka nākamo 80 gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi, vissmagākais laiks bijis 16. gadsimta pēdējie gadu desmiti. Iedzīvotāju skaits atkal pieauga Zviedru Vidzemes periodā līdz 17.gs. beigām, ko pārtrauca jaunās katastrofas, ko atnesa Lielais Ziemeļu karš.[12] Grīntāls uzskata, ka šiem diviem karadarbības periodiem ir vistiešākais sakars ar faktu, ka Vidzemē lībiešu valoda izmira jau 19.gs.[15]
— Jērna novērojumi par lībiešu stāvokli ap 1665. gadu[16]
Tomass Jērns (Hiärne) savā hronikā Ehst-, Lyf- und Lettlaendische Geschichte (kas apraksta notikumus līdz 1639. gadam) izsakās, ka Vidzemē lībiešu bija palicis maz (galvenokārt Salacas, Limbažu, Liepupes, Nabes un Vainižu apkaimē), turpretī Kurzemē lībiešu esot bijis vairāk, turklāt tur viņi neesot precējušies ar latviešiem.[17]
J. L. Bergera (Börger) pētījumā Versuch über die Alterthümer Lieflands und seiner Völker besonders der Letten (1778) viņš aprakstījis, ka sastapis lībiešus ne tikai Salacas tuvumā, bet 15 gadus pirms darba publicēšanas arī netālu no Rīgas, 15 kilometrus no Rīgas bijušajā Remberģes krogā.[18]
Ja neskaita agrāk publicētus atsevišķu lībiešu vārdu uzskaitījumus (vai agrākajās hronikās pieminētus lībiešu personvārdus un vietvārdus), pirmais jebkad publicētais teksts lībiešu valodā ir Salacas izloksnē tulkota tēvreize, kas 1789. gadā publicēta G. Bergmaņa (Bergmann) mitridātā Das Gebeth des Herrn oder Vaterunsersammlung.[19]
Iespējams, svarīgākais pavērsiens lībiešu valodas vēsturē ir bijusi Šēgrēna (Sjögren) un Vīdemaņa (Wiedemann) gramatikas un vārdnīcas izdošana divos sējumos 1861. gadā (Joh. Andreas Sjögren's Livische Grammatik nebst Sprachproben un Joh. Andreas Sjögren's Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch).[20]
Vēlāk Vīdemanis uzdeva saviem informantiem, kas bija piedalījušies lībiešu-vācu-lībiešu vārdnīcas veidošanā, Polmanim un Princim ar viņa dēliem tulkot Mateja evaņģēliju kā rietumu, tā austrumu izloksnē, ko Vīdemanis izrediģēja un atrada iespēju 1863. gadā izdot Londonā L. L. Bonaparta apgādībā kā Das Evangelium Matthäi in den westlischen Dialect des Livischen übersetzt von dem Liven J. Prinz und dessen Söhnen P. Prinz und J. P. Prinz rietumlībiešu izloksnē un Das Evangelium Matthäi in den östlichen Dialect des Livischen zum ersten Male übersetzt von dem Liven N. Pollmann austrumlībiešu izloksnē. Pēc Vēri domām, ar Vīdemaņa rediģēto Polmaņa un Prinču Mateja evaņģēlija tulkojumu izdošanu sākās lībiešu rakstu valodas pastāvīga attīstība.[21]
2012. gadā Tartu Universitāte un Latviešu valodas aģentūra izdeva līdz šim lielāko lībiešu valodas vārdnīcu — Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu. Mūsdienās daži lībiešu jaunieši ne tikai dzied tautasdziesmas lībiski, bet pat cenšas aktīvi lietot lībiešu valodu ikdienas saziņā. Viena no šādām jaunākās paaudzes lībiešu valodas runātājām ir Julgī Stalte, kas uzstājas kopā ar lībiešu-igauņu pasaules mūzikas grupu Tuļļi Lum.[22] 2018. gadā Latvijas Universitātē tika izveidots Lībiešu institūts (lībiešu: Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt), lai veicinātu valodas pētniecību un izpratni. Tā direktors ir lībiešu valodnieks un rakstnieks Valts Ernštreits.[23]
2020. gadā tika ziņots, ka jaundzimusī Kuldi Medne kļuvusi par vienīgo dzīvo cilvēku, kam lībiešu valoda ir dzimtā. Viņas vecāki ir lībiešu valodas atdzimšanas aktīvisti Jānis un Renāte Medņi. Divus gadus vēlāk, 2022. gada oktobrī, viņi izdeva "Kūldaläpš. Zeltabērns" ('Zelta bērns') - grāmatu lībiešu un latviešu valodā bērniem un vecākiem. Plānots laist klajā arī grāmatas audio versiju un turpinājumus.[24]
Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru pasludināja 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu (lībiešu: Līvõd pierāndõks āigast), organizējot dažādus institūciju un aktīvistu rīkotus pasākumus.[25] Par centrālo notikumu akcijā tika noteikta Lībiešu mantojuma diena – pirmā svētdiena pēc pavasara Saulgriežiem, kas atbilda 26. martam.[26]
2023. gada janvārī, pēc ilgām cīņām (piemēram, ar mākslas akcijas "Nekādu lībiešu nav" starpniecību[27]), uz Talsu novada robežas tika izvietotas pirmās no 171 valsts standartam atbilstošas ceļa zīmes ar latviešu un lībiešu tekstu.[28] Līdzīgas zīmes kopš 2021. gada tiek izvietotas Latgalē ar latgaliešu rakstu valodas tekstu.[29] Šī paša gada XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos pirmo reizi svētku vēsturē (koru lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš") tika izpildīts skaņdarbs lībiešu valodā – Ineses Zanderes un Valta Pūces skaņdarbu cikla "Nācēji" II daļa "Lībieši nāk".[30]
Saskaņā ar Vītso lībiešu valodas alfabēts sastāv no 31 burta: <A Ä B D Ḑ E F G H I J K L Ļ M N Ņ O Ȯ Õ P R Ŗ S Š T Ț U V Z Ž>. Līdztekus pamata alfabēta burtiem lieto ar makronu atvasinātus burtus garajiem patskaņiem: <Ā Ǟ Ē Ī Ō Ȱ Ȭ Ū>.[31] Burti <C Q W X Y> tiek izmantoti cittautu īpašvārdu pierakstam. Saskaņā ar lībiešu ortogrāfijas noteikumiem, pierakstot cittautu īpašvārdus, tiek saglabātas arī tajos sastopamās diakritiskās zīmes.[32]
Mīkstinātais <Ț> dažkārt tiek kļūdaini atvasināts ar sediļu — <Ţ>, iespējams, agrākos laikos pastāvējušu tehnisku ierobežojumu dēļ. Eversons piezīmē, ka lībiešu (arī latviešu) mīkstinātajiem burtiem vienmēr ir jātiek atvasinātiem ar komatu, kaut arī vēsturiskas kļūdas dēļ latviešu (un lībiešu) mīkstinātie burti ir klasificēti kā atvasināti ar sediļu.[33]
Ar žurnāla Līvli pirmo numuru, kas tika izdots 1931. gadā ap Ziemassvētku laiku, sākās centieni ieviest no jauna noapaļotos priekšējās rindas patskaņus, kas bija delabializējušies 19. un 20.gs. mijā. Tika lietoti burti <ö> un <y> (garie varianti: <ȫ> un <ȳ>) vārdos, kur vēsturiski bijis noapaļots priekšējās rindas patskanis, piemēram, ykš un kylā. Burta <y> nevis <ü> lietošanai par iemeslu varēja būt tā pieejamība uz rakstāmmašīnas un, iespējams, arī tāpēc, ka vairāki lībiešu izdevumi tika drukāti Somijā.[34] Mūsdienu lībiešu pareizrakstībā vēsturiski pastāvējušus noapaļotus priekšējās rindas patskaņus neataino — ikš, kilā.
Patskaņi
Pamatojoties uz Mozliju un Vītso, lībiešu burtiem atbilstošajiem patskaņiem ir šādas vērtības:
- <ȯ> ir nenoapaļots augsti vidēja mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanis. Gan Mozlijs (Moseley),[35] gan Vītso[31] ir gandrīz vienisprātis par to. IPA to apzīmētu kā /ɤ/, tā ir igauņu burta <õ> vērtība.
- <õ> uzsvērtā zilbē ir nenoapaļots augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanis, tā to raksturo Vītso.[31] IPA apzīmējums tam būtu /ɯ/, šī skaņa sastopama tjurku valodās un korejiešu valodā. Mozlijs to definējis kā "vidēja pacēluma vidējās rindas nenoapaļotu patskani" un pēc tam pieminējis, ka lībiešu valodā ir arī šva, taču šva arī ir vidēja mēles pacēluma vidējās rindas patskanis, acīmredzot, Mozlijam radusies kļūda. Vītso salīdzina lībiešu <õ> ar igauņu un vepsu <õ> un piemin, ka tas ir paaugstināts, kas saskan ar /ɯ/ vērtību (igauņu <õ> vērtība /ɤ/ ir tās pašas rindas, bet zemāka).[36]
- Neuzsvērtā zilbē <õ> ir jau pieminētais vidēja mēles pacēluma vidējās rindas patskanis, IPA to apzīmētu kā /ə/.[lower-alpha 4]
- Garais burts <ō> austrumlībiešu izloksnē apzīmē 2 dažādas skaņas: noapaļotu augsti vidēja mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani /oː/ un noapaļotu zema mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani /ɒː/,[32] pēdējā apzīmēšanai LĒL izmanto apzīmējumu <ǭ>, šis apzīmējums nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas.
- <i> apzīmē nenoapaļotu augsta mēles pacēluma priekšējās rindas patskani[35] /i/.
- <e> apzīmē nenoapaļotu vidēja mēles pacēluma priekšējās rindas patskani[35] /e/.
- <ä> apzīmē nenoapaļotu zema mēles pacēluma priekšējās rindas patskani[35] /æ/.
- <a> apzīmē nenoapaļotu zema mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani[35] /ɑ/.
- <u> apzīmē noapaļotu augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani[35] /u/.
IPA patskaņu tabulā tos varētu attēlot šādi:
Priekš.r. | G.pr.r. | Vid.r. | G.pak.r. | Pak.r. | |
Augsts | |||||
Gandr. augsts | |||||
Augsti vidējs | |||||
Vidējs | |||||
Zemi vidējs | |||||
Gandrīz zems | |||||
Zems |
Visiem patskaņiem ir iespējamas īsas un garas versijas, izņemot /ə/ — tikai īss un /ɒː/ — tikai garš.
Šai tabulai ir iespējamas arī variācijas, piemēram, vidējos /e̞ ɤ̞ o̞/ parasti pieraksta bez pazeminājuma zīmes ◌̞, tā tas darīts arī augstāk dotajā tabulā. Jāpiezīmē, ka Vītso raksturojis /ɤ/ un /o/ tieši kā augsti vidēja pacēluma (tātad /ɤ o/ un nevis /ɤ̞ o̞/), taču citviet viņš sauc <ȯ> par "vidēji augstu nelabiālu patskani", ja ar to ir domāts vidējs pacēlums, tam atbilstu /ɤ̞/.[37] Mozlijs nesniedz skaidru burta <o> vērtību saucot to par "daļēji noapaļotu pakaļējās rindas patskani",[lower-alpha 5] neminot tā pacēlumu, taču burtam <ȯ> atbilstošo vērtību viņš definē tieši kā nenoapaļotu vidēja pacēluma pakaļējās rindas patskani (precīzā pierakstā /ɤ̞/ un nevis /ɤ/).[35] Priekšējās rindas zemo /a/ bieži pieraksta kā /æ/ un apzīmējumu /a/ ērtības labad izmanto vidējās rindas vai pat pakaļējās rindas zemā /ɑ/ pierakstam. Tādējādi iespējama tabulas versija, kur visu trīs rindu patskaņi būtu sadalīti tieši trīs pacēlumos (vizuāli veidotu trīs horizontālas līnijas): augsti /i ɯ u/, vidēji /e̞ ə ɤ̞ o̞/ un zemi /a ɑ ɒ/.
Priekš. | Vid. | Pak. | |||
Augsts | |||||
Gandr. augsts | |||||
Augsti vidējs | |||||
Vidējs | |||||
Zemi vidējs | |||||
Gandrīz zems | |||||
Zems |
Divskaņi un trijskaņi
Sakarā ar patskaņu sadalīšanos un pagarināšanos, kā arī mīkstinātu zilbes beigās esošu klusīļu un arī palatalizētā ž sabrukšanu, kā arī apstākli, ka divskaņi ir toņa nesēji, lībiešu valodas divskaņu un trijskaņu sistēma ir sarežģīta salīdzinājumā ar kaimiņu valodām.
Divskaņi pēc kvalitātes iedalās krītošos un kāpjošos.
- Krītošie divskaņi ir īsi (ie un uo) vai gari (īe un ūo), īso krītošo divskaņu kopējais garums ir tuvs īsu monoftongu patskaņu garumam.
- Kāpjošie divskaņi ir gari un iedalās divskaņos ar īsu sākuma komponenti un garu sākuma komponenti.
- Austrumlībiešu izloksnē kāpjošie divskaņi ar garu sākuma komponenti beidzas tikai ar i (ȭi, ȱi, āi, ūi, ǭi).
- Kāpjošie divskaņi ar īsu sākumu beidzas ar i (ai, ei, ȯi, ui) vai u (äu, iu, ou, õu).
- Kāpjošie divskaņi ar īsu sākumu iedalās divskaņos ar īsu beigu daļu (aigā "mala", jougūd "upes") un garu beigu daļu, ar īsu beigu daļu saistās arī sekojošās neuzsvērtās zilbes patskaņa garums (resp., tam jābūt garam). Kāpjošajos divskaņos ar īsu sākumu un garu beigu daļu tā ir skaidri garāka nekā sākuma komponente, zilbē ar pamattoni (aigõ "mērīt", kougõn "tālu") tā ir garāka nekā zilbē ar lauztu toni (a'igõ "malu", jo'ugõ "upi").[38] Šeit lauztais tonis, acīmredzot, ļauj sasniegt vēlamo zilbes svaru, neprasot tik daudz pagarināšanās.
Saskaņā ar Vītso trijskaņi ieu, uoi un ūoi sākas un beidzas ar augstu komponenti un darbojas attiecīgi gan kā īsi un gari krītošie divskaņi, gan kā kāpjošie divskaņi ar īsu un garu sākuma komponenti.[38]
Tonis
Lībiešu valoda ir vienīgā Baltijas jūras somu valoda, kura vārda uzsvērtajā zilbē šķir divus toņus (zilbes intonācijas): kāpjošo pamattoni un kāpjoši krītošu lauzto toni. Papildus raksturīgajai toņa kontūrai patskaņa vai divskaņa ar lauzto toni vidējā daļā vai īsa patskaņa beigu daļā toņa galotnē seko laringalizācija jeb rīkles muskuļu sasprindzinājums, kas īpaši spēcīga sasprindzinājuma gadījumā var izpausties kā laringāls līdzskanis. Vājāka sasprindzinājuma gadījumā tas var arī palikt nepamanāms, šādā gadījumā arī toņa kritums lielākoties sākas agrāk.
Vārdnīcās un fonētiskā transkripcijā lauztu toni mēdz norādīt ar apostrofu, taču lībiešu pareizrakstībā toņus nenorāda. Tomēr vairākos gadījumos par toni var liecināt vārda uzbūve, par lauztu toni liecina: <b, d, ḑ, g, z, ž, v, j> atrašanās līdzskaņu savienojuma sākumā un zilbes ar pamata uzsvaru beigās, aiz īsa patskaņa vai īsa krītoša divskaņa un vienlaikus <i> vai <õ> priekšā, savukārt <p, t, ț, k, s, š> atrašanās aiz īsa patskaņa vai īsa krītoša diftonga norāda uz pamattoni.[32] No šīm likumsakarībām izriet vispārīgais noteikums, ka pirms geminēta balsīga troksneņa vienmēr ir lauztais tonis: a'bbõ "plecu (partitīvs)", i'bbi "zirgs" utt.
Ir iespējami minimālie pāri pēc toņa: lēḑ "lode" un lē'ḑ "lapa", aigõ "mērīt; laiku (part.)" un a'igõ "malu (part.)", kallõ "salu (part.)" un ka'llõ "zivi (part.)"
Pastāv vārdi, kuru paradigmā notiek pamattoņa un lauzta toņa mija: aigā "mala" : a'igõ "malu (part.)", sõbrā "draugs" : sõ'brõ "draugu (part.)", nǟmõ "redzam" : nǟ'dõ "redzēt".[32] Pirmie divi piemēri varētu būt skaidrojami ar tieksmi uz pēdas izohroniju, trešais piemērs, acīmredzot, skaidrojams ar dzēsta līdzskaņa refleksu (sal. somu nähdä). Vēsturiski dzēsti līdzskaņi ir viens no lauztā toņa rašanās iemesliem: rǭ' "nauda" < *raha, sal. somu, igauņu raha.[39]
Uzsvars un pēda
Lībiešu valoda līdztekus somu valodai ir vienīgā Baltijas jūras somu valoda, kurā uzsvars uz pirmo zilbi ir arī svešvārdos. Saskaņā ar Vītso neuzsvērts var būt no latviešu valodas aizgūts darbības vārda priedēklis, saskaņā ar Vēri (Vääri) ar priedēkli atvasinātos darbības vārdos ir divi uzsvari,[40] Vītso precizē, ka priedēklim ar garu zilbi ir tāda paša stipruma uzsvars kā saknei, tādējādi vārdā no|võttõ "noņemt" priedēklis ir neuzsvērts, bet vārdā at|andõ "atdot" uzsvērts ir gan priedēklis, gan darbības vārda sakne. No latviešu valodas aizgūtie priedēkļi netiek lietoti literārajā valodā.[41]
Papildu uzsvars (palīguzsvars) parasti ir aiznākamajā zilbē aiz zilbes ar pamata uzsvaru, taču uzsvērtai zilbei var sekot līdz divām neuzsvērtām zilbēm. Viens no izņēmumiem ir vienmēr uzsvērtā izskaņa -nikā, kuras gadījumā palīguzsvars var būt arī uz otrās zilbes, piemēram, si'dnikā "ogleklis": si'dnikkõ "oglekli".[41]
Atkarībā no uzsvaru skaita (t.sk. palīguzsvaru) vārds sastāv no vienas vai vairākām pēdām (uzsvaru grupām). Neuzsvērti vārdi parasti veido pēdu kopā ar vārdu, kuram ir uzsvars. Ja vairāki neuzsvērti vienzilbes vārdi seko cits citam, viens no tiem var iegūt pēdas uzsvaru.[38]
Fonotaktika un zilbes garums
Lībiešu valodas zilbe satur 1—3 patskaņus, pirms kuriem var būt līdz trim līdzskaņiem un sekot līdz trim līdzskaņiem.[lower-alpha 6] Līdzskaņu sakopojums vārda sākumā norāda, ka vārds ir ekspresīvs (krǭpšõ "skrāpēt") vai aizgūts (krǭig "apkakle", škink "dāvana").[38] Tāpat arī balsīgie /b d g z/ vārda sākumā lielākoties norāda, ka vārds ir aizgūts vai onomatopoētisks,[42] taču atsevišķos gadījumos tie ievada arī mantotus vārdus (būolgõz "brūklene", dūrbal "cinis; kūdra", gārban "dzērvene", zäp "žults").[41]
Visi patskaņi, izņemot reducēto /ə/, var atrasties vārda pirmajā zilbē. Savdabīga lībiešu valodas iezīme ir fakts, ka, jo tālāk zilbe ir pēc zilbes ar pamata uzsvaru, jo ierobežotāks ir iespējamo patskaņu klāsts — otrajā zilbē pēc zilbes ar pamata uzsvaru mantotos vārdos austrumlībiešu izloksnē ir iespējams tikai kāds no 3 īsajiem /ɑ i ə/ vai 4 garajiem /ɑː iː eː uː/. Turklāt /eː/ otrajā zilbē atrodams tikai retos gadījumos, piemēram, kuŗē "velns".[43] Neuzsvērtā zilbē pēc zilbes ar sekundāro uzsvaru var būt sastopami tikai kāds no 2 īsajiem /i ə/ vai diviem garajiem /ɑː iː/ patskaņiem. Neuzsvērtā zilbē pēc neuzsvērtas zilbes sastopami vairs tikai /i/ un /ə/.[36] Tā kā noteiktos gadījumos /ɑ u i/ ir pārveidojušies par /ə/, tad reducētais patskanis tālākās zilbēs ir sastopams visbiežāk.[43]
Uzsvērta zilbe ir īsa, ja tās beigās ir īss monoftongs vai īss divskanis ie vai uo (ka-lā "zivs", pie-zā "ligzda", suo-dā "karš", lie-pā "alksnis"). Pārējās uzsvērtās zilbes ir garas (kē-ra "vēstule; raksts", sīe-zõr "blusa", kat-ļā "katls", võt-tõ "ņemt", sa'd-dõ "krist", tū'on-tõ "tūkstotis"). Atšķirībā no igauņu valodas, lībiešu valodā vārdu var veidot arī īsas uzsvērtas zilbes (li "ej!", sä "še!", se "tas", ni "nu; tagad"). Neuzsvērta zilbe ir gara, ja tajā ir garš patskanis vai divskanis. Tā kā patskaņu klāsts, kas ir iespējams mantotu vārdu neuzsvērtās zilbēs ir ierobežots, tad divskanis neuzsvērtā zilbē liecina, ka vārds ir aizgūts.[38]
Zilbes svars un pēdas izohronija
Lībiešu valodas zilbju iedalījums pēc svara līdzinās zilbju iedalījumam igauņu valodā, kur pirmās un otrās garuma pakāpes zilbes ir vieglas, bet trešās garuma pakāpes zilbes ir smagas.
Šajā sadaļā izmantotas urāliešu fonētiskajā alfabētā (UPA) izmantotas papildzīmes: gravis pusgaras skaņas norādīšanai un makrons gara līdzskaņa norādīšanai, ja attiecīgajā pozīcijā garš līdzskanis netiek norādīts standarta ortogrāfijā. Šāds lietojums nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas.
Lībiešu valodas zilbes svaru noteicošie kritēriji ir šādi:[44]
- visas īsās zilbes ir vieglas;
- garās zilbes ar pamattoni ir vieglas vai smagas;
- gara zilbe ar pamattoni ir viegla, ja tā beidzas ar kāpjošu divskani vai trijskani, kura beigu komponente ir īsa (ai-gā "mala", jou-gūd "upes", kuoi-gīd "kuģi"), vai ja tās īsajam monoftongam vai īsam krītošam divskanim seko gemināta vai līdzskaņu savienojums, kura sākuma daļa ir īsa (ņur-rā "mur!", pit-kā "garš", suot-kūb "mīca"), vieglajai zilbei sekojošās neuzsvērtās zilbes patskanis lielākoties ir garš;
- gara zilbe ar pamattoni ir smaga, ja tajā ir divskanis vai trijskanis ar garu beigu daļu (aì-gõ "mērīt", suoì-mõ "lamāt"), vai ja īsam patskanim vai īsam krītošam divskanim seko garš vārda beigās esošs līdzskanis, līdzskaņu savienojums ar garu sākuma daļu vai gemināta (kik̄ "gailis", piț̀-ki "pērkons", ak̀-kõ "ķert");
- zilbe ar lauzto toni ir smaga, ja tās beigās ir līdzskanis, divskanis vai trijskanis (u'd "migla", na'g-rõm "smejamies", a'i-gõ "malu (part.)", kuo'i-gõn "kuģim");
- uzsvērta zilbe ar garu patskani lielākoties ir smaga (kū-lõ "dzirdēt", sēț-mõd "siles", vȭ-rõd "sveši", pū'-dõd "tīri", tǭ'-dõ "gribēt").
Vītso secina, ka smagai zilbei sekojošas neuzsvērtas zilbes patskanis vienmēr ir īss, vieglai zilbei sekojošas neuzsvērtas zilbes patskanis vienmēr ir garš. Kaut arī viņš to nepiemin, šīs attiecības starp zilbēm ir ļoti līdzīgas vienkāršajiem pēdas izohronijas noteikumiem latviešu valodā (kas saskaņā ar vairumu autoru attīstījušies Baltijas jūras somu ietekmē), t. i., savstarpēju mijiedarbību starp gariem līdzskaņiem un gariem patskaņiem (piemēram, la[pp]a → lapā). Zīmīga atšķirība lībiešu valodā ir fakts, ka lauzta intonācija ir viens no smagu zilbi veidojošiem faktoriem (vēsturisku iemeslu dēļ latviešu valodai nav izstrādāti atzīti kritēriji par to, kas latviešu valodā nosaka zilbes svaru).
Vēri, lai atsauktos uz šo procesu, izmanto terminu līdzskaņu kvantitatīvā mija. Šajos piemēros mija ir uzskatāma standarta lībiešu ortogrāfijā (papildus lietotas vārdnīcās izmantotas zīmes <' ǭ>):[40]
- tt / t: kattõ "pārklāt" — katāb "es pārklāju, viņš pārklāj";
- pp / p: lieppõ — liepā "alksnis" (partitīvs : nominatīvs);
- kk / k: rikkõd "bagāti" — rikāz "bagāts";
- zz / z: pie'zzõ — piezā "ligzda" (partitīvs : nominatīvs);
- žž / ž: a'žžõ — ažā "lieta" (partitīvs : nominatīvs);
- mm / m: i'mmõ "zīst" — imūb "zīž";
- nn / n: ka'nnõ — kanā "vista" (partitīvs : nominatīvs);
- ll / l: pallõ "degt" — palāb "deg";
- rr / r: karrõ — kǭra "(dzīvnieka) spalva" (partitīvs : nominatīvs);
- jj / j: a'jjõ "dzīt" — ajāb "es dzenu, viņš dzen";
- vv / v: so'vvõ — sovā "nūja" (partitīvs : nominatīvs).
Šajos piemēros garas afrikātas <ts> un <tš> dotas kā <tts> un <ttš>, šāds pieraksts netiek izmantots standarta ortogrāfijā:
- tts /ts: mõttsõ [standarta ortogrāfijā mõtsõ] "mežs (partitīvs)" — mõtsād "meži (daudzskaitlis)";
- ttš / tš: vȯttšõ [standarta ortogrāfijā vȯtšõ] "meklēt" — vȯtšūb "es meklēju, viņš meklē";
Sekojošos piemēros pusgarš līdzskanis norādīts ar UPA izmantoto gravja zīmi:
- k̀s / ks: ok̀sõ — oksā "zars" (partitīvs : nominatīvs);
- mak̀sõ "maksāt" — maksāb "es maksāju, viņš maksā";
- p̀s / ps: nap̀sõ — napsā "sitiens" (partitīvs : nominatīvs);
- p̀š / pš: lip̀šõ "slaukt" — lipšāb "es slaucu, viņš slauc";
- p̀t / pt: lop̀tõ "beigt" — loptāb "es beidzu, viņš beidz";
- s̀t / st: as̀tõ "iet, soļot" — astāb "es eju/soļoju, viņš iet/soļo";
- r̀b / rb: var̀bõd "kāju pirksti" — vārbaz "kājas pirksts";
- r̀d / rd: par̀dõb "borti" — pārdaz "borts";
- r̀g / rg: ur̀gõ — ūrga "strauts" (partitīvs : nominatīvs);
- ǹd / nd: raǹdõ — rānda "krasts" (partitīvs : nominatīvs);
- r̀z / rz: var̀zõ — vārza "kumeļš" (partitīvs : nominatīvs);
- m̀b / mb: lam̀bõd "aitas" — lāmbaz "aita";
- l̀g / lg: võl̀gõ — vȭlga "parāds" (partitīvs : nominatīvs);
- l̀m / lm: sil̀mõ — sīlma "acs" (partitīvs : nominatīvs);
- r̀n / rn: pär̀nõ — pǟrna "liepa" (partitīvs : nominatīvs).
Līdzīgi kā latviešu valodā īsi patskaņi lībiešu valodā ir saistīti ar gariem līdzskaņiem (vai pusgariem līdzskaņu sakopojumos) arī tad, ja tas netiek uzrādīts ortogrāfijā. Svarīga atšķirība no latviešu valodas ir tas, ka šajā procesā ir iesaistīti arī skaneņi (pallõ : palāb), kas latviešu valodā nemaina savu garumu (piem., mala : malā).
Patskaņu vēsturiskā attīstība
Līdzīgi vairumam igauņu un votu valodu izlokšņu uzsvērtās zilbes paaugstinātais nenoapaļotais pakaļējās rindas õ vispirms ir veidojies no agrāka *e vārdos, kur bijuši pakaļējās rindas patskaņi a, o un u (*vēraz > vȭrõz "svešs", *negla > nõ'ggõl "nagla"), un daļēji arī no īsajiem *a, *o, *u, *ü (*sana > sõnā "vārds", *roho > rõ'v "mauriņš", *hüvä > jõvā "labs"). Pēc õ rašanās *e, *ö, *o ir kļuvuši par divskaņiem ie, üö, uo. Atšķirībā no igauņu valodas izloksnēm, somu, karēļu, livi un līdu dialekta, lībiešu valodā ir sašķēlušies arī īsie patskaņi, turklāt lībiešu īsie sašķēlušies divskaņi ir vairāk vai mazāk tik pat gari kā īss atsevišķs patskanis (*keväd > kievād "pavasaris", *keüzi > kieuž "virve", *soda > suodā "karš"). Atšķirībā no pieminētajām valodām *ē un *e nav sašķēlušies, ja sekojošajā zilbē bijis *i (*kēli > kēļ "valoda", *(h)elmi > eļm "dzintars").
Svarīgākās no lībiešu valodā notikušajām savdabīgajām pārmaiņām ir:
- uzsvērtās zilbes *ä paaugstināšanās par e, ja tajā pašā vai nākamajā zilbē sekojis i (*täi > tei "uts", *väginen > ve'ggi "stiprs", *sǟri > *sēri > sēr "(kājas) ikri"), šis process ir līdzīgs regresīvajai patskaņu harmonijai literārajā latviešu valodā ("platajam un šaurajam <e>");
- pakaļējās rindas patskaņu *a, *o, *u pārtapšana *b, *pp, *m, *v, *kk priekšā par priekšējās rindas ä, ö, ü tad, ja nākamajā zilbē bijis i, t. i., metafonija jeb umlauts (*tammi > *tämmi > täm "ozols", *tobi > *töbi > tö'b > te'b "kaite", *nukki > *nükki > nük > nik "šņukurs"), labiālie priekšējās rindas ö, ü 19., 20.gs. mijā delabializējās;
- augsta un vidēji augsta pacēluma patskaņu zudums vārda beigās un ar to saistīta agrākās atvērtās īsās pirmās zilbes kļūšana par slēgtu ar lauzto toni (*abu > a'b "palīdzība; plecs", *tuli > tu'ļ "uguns");
- īsa monoftonga pagarināšanās saīsinājušās gara skaneņa priekšā (*puŗŗaz > *puŗŗaz > *pūŗŗaz > pūŗaz "bura", tammõd > *tammõd > *tāmmõd > tāmõd > tǭmõd "ozoli");
- *ā labializācija austrumlībiešu izloksnē (*mā > mǭ "zeme", *tāmõd > tǭmõd "ozoli");[36]
- kādreizējā *i vai *j priekšā izveidojušās mīkstinātā vājā velārā klusīļa *ǵ un spēcīgā velārā klusīļa *ḱ̀ sabrukšana par patskaņa i un nemīkstināta velārā klusīļa grupu (*lagja > *laǵā > laigā "plats", *lahkik > lā'ǵi > lǭ'igi "pušu", *hākki > āḱ > ǭik "āķis");
- *a pārtapšana par centralizēto/reducēto õ neuzsvērtā trešajā zilbē;
- īsa monoftonga pagarināšanās zilbes beigās esošas rezonantes priekšā (jauna garā ā rašanās austrumlībiešu izloksnē) un divskaņa sākuma komponentes pagarināšanās, ja uzsvērtajai zilbei seko viena neuzsvērta zilbe (*jalga > jālga "kāja", *aiga > āiga "laiks");
- vokālās harmonijas zudums, *e centralizēšanās (kļūšana par indiferentu patskani) zilbēs, kas tālākas par pirmo un paaugstināšanās par *õ (iespējams, šeit Vītso domā uzsvērtās zilbes pakaļējās rindas augsto õ, kas radies no *e, jo tālākās zilbēs atrodamais centralizētais/reducētais õ ir vidējās rindas/vidējā pacēluma);
- *o paaugstināšanās par u, kā arī *õ un u saplūšana par u (*käded > kädūd "rokas", *kāndod > *kāndud "celmi");
- patskaņu pagarināšanās vārda otrajā zilbē pēc uzsvērtās zilbes ar īsu vai saīsinājušos zilbes galā esošu obstruenti (*abud > abūd "pleci", *kädud > kädūd "rokas", *musta > mustā "melns");
- īsā u pārveidošanās par õ sekojošajās zilbēs austrumlībiešu izloksnē (*līndud > līndõd "putni", *kāndud > kāndõd "celmi);
- īsā uo, reti arī garā ūo vienkāršošanās aiz līdzskaņiem p, m un v par vidēji augstu nenoapaļotu ȯ vai ȱ austrumlībiešu izloksnē un Lielirbē, ȯ un o var veidot minimālos pārus (pȯ'ddõ "sāpēt" un po'ddõ "skrandu");
- galvenās zilbes õ saplūšana ar priekšējo noapaļoto ü rietumlībiešu izloksnē, ü savukārt saplūda ar i līdz 20.gs. sākumam (kõ'zzi > kü'zzi > ki'zzi "dusmīgs", vȭrõz > vǖrõz > vīrõz "svešs);
- noapaļoto (labiālo) priekšējās rindas patskaņu delabializēšanās līdz 20.gs. sākumam (kü'zzõ > ki'zzõ "vaicāt", sǖ > sī "vaina", tö'b > te'b "kaite", tǖö > tīe "darbs").[37]
Izloksnes un to vokālisma salīdzinājums
Kurzemes lībiešu valoda iedalās 3 izloksnēs: rietumlībiešu, kas tikusi runāta Lūžņā un Miķeļtornī, Lielirbes, kas tikusi runāta Lielirbē, un austrumlībiešu izloksnē, kurā vēl pēc Otrā pasaules kara ietilpuši Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils.[45]
Literārajai lībiešu valodai par pamatu ir Kurzemes lībiešu valodas austrumu izloksne. Šajā izloksnē ir visplašākais patskaņu klāsts.
Sekojošajā lībiešu izlokšņu patskaņu klāsta salīdzinājumā pa kreisi ir nenoapaļoti priekšējās rindas patskaņi, pa vidu — nenoapaļoti pakaļējās rindas patskaņi, pa labi — noapaļoti pakaļējās rindas patskaņi, augšā ir augsta mēles pacēluma patskaņi, bet lejā — zema mēles pacēluma patskaņi. Patskaņi ir doti, izmantojot tos apzīmējošos burtus un vārdnīcās izmantotus apzīmējumus, kas nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas, specifiskāk — <ǭ>.
Austrumlībiešu | Lielirbe | Rietumlībiešu | |||||||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
īsi | gari | īsi | gari | īsi | gari | ||||||||||||
i | õ | u | ī | ȭ | ū | i | õ | u | ī | ȭ | ū | i | u | ī | ū | ||
e | ȯ | o | ē | ȱ | ō | e | ȯ | o | ē | ȱ | ō | e | o | ē | ō | ||
ä | a | ǟ | ā | ǭ | ä | a | ǟ | ā | ä | a | ǟ | ā |
Lībiešu valodai ir raksturīgi ierobežojumi attiecībā pret pieļaujamajiem patskaņiem neuzsvērtā zilbē mantotos vārdos. Sekojošajā tabulā salīdzināti pieļaujamie patskaņi 2. zilbē aiz zilbes ar pamata uzsvaru austrumlībiešu izloksnē un Lielirbes un rietumlībiešu izloksnēs. Tālāk par 2. zilbi aiz zilbes ar pamata uzsvaru pieļaujamo patskaņu klāsts ir vēl ierobežotāks.
Austrumlībiešu | Lielirbe un rietumlībiešu | ||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
īsi | gari | īsi | gari | ||||||||
i | õ | ī | ū | i | õ | u | ī | ū | |||
ē | ē | ||||||||||
a | ā | a | ā |
Līdzskaņi
Salīdzinot ar lībiešu valodas patskaņu sistēmu, kas ir sarežģītāka nekā latviešu valodā, lībiešu līdzskaņu klāsts ir ļoti līdzīgs tam, kāds tas ir latviešu valodā.
Lietojot literatūrā bieži izmantoto urāliešu fonētisko alfabētu (UPA), lībiešu valodā ir sekojoši līdzskaņi: b, d, d', f, g, j, k, l, l', m, n, n', p, r, r', s, š, z, ž, t, t', v. Lībiešu valodā ir arī afrikātas: ts (tsīļ "ezis"), tš (tširīkšõ "čivināt"), dz (dzīvib "pulss", vȯndzi "laimīgs"), dž (iļdžēmḑa "krējums"). Līdzskanis ŋ ([ŋ]) sastopams tikai k vai g priekšā (kāŋgar "smilšu kāpas jūras krastā", beŋk "sols").[42] Visi līdzskaņi, izņemot aizgūto h (nebalsīgs velārs frikatīvs [x]), sastopami arī kā geminātas.[46]
Svarīgs UPA trūkums ir fakts, ka tas neļauj šķirt palatālus līdzskaņus (piemēram, palatālus eksplozīvus slēdzeņus [c ɟ] kā latviešu <ķ ģ> vai ungāru <ty gy>) no palatalizētiem līdzskaņiem (piemēram, palatalizētiem alveolāriem eksplozīviem slēdzeņiem [tʲ dʲ] kā krievu <ть дь>), tā pat arī ļ ņ, ja tie ir palatāli, to vērtības ir [ʎ ɲ] (kā latviešu valodā), bet ja palatalizēti — [lʲ nʲ] (kā, piemēram, krievu valodā). Vienīgais no t. s. mīkstajiem līdzskaņiem, kur šāda šķiršana nav aktuāla ir <ŗ>, jo tiek uzskatīts, ka palatāls vibrants ir skaņa, ko nav iespējams realizēt, tāpat arī tam nav IPA simbola, tādējādi arī latviešu valodas mīkstinātais <ŗ> tiek pierakstīts kā palatalizēts [rʲ] tā pat kā, piemēram, krievu palatalizētais <рь>.
Pieņemot, ka mīkstinātie līdzskaņi lībiešu valodā ir fonēmiski (piem., tūļ "vējš", tūl "vēja (Ģen.)") un mīkstinājums nav atkarīgs no kontekstuāliem procesiem (kā, piemēram, t. s. asimilatīvā palatalizācija lietuviešu valodā vai līdzīgais process krievu valodā), lībiešu līdzskaņu sistēma ir sekojoša:
Bilabiāls | Labiodentāls | Alveolārs | Postalveolārs | Palatāls | Velārs | |
---|---|---|---|---|---|---|
Slēdzenis | p b | t d | c ɟ | k ɡ | ||
Afrikāta | ts dz | tʃ dʒ | ||||
Nazāls | m | n | ɲ | (ŋ)[lower-roman 1] | ||
Vibrants | r rʲ | |||||
Frikatīvs | f[lower-roman 2] v | s z | ʃ ʒ | x[lower-roman 2] | ||
Centrālais aproksimants | j | |||||
Laterālais | l | ʎ |
- Labiodentālais frikatīvs (jeb labiodentālā spirante) /f/ un nebalsīgais velārais frikatīvs (jeb spēcīgā velārā spirante, kā to sauc Vītso)[46] /x/ ir sastopami tikai aizguvumos.
Asimilācija
Saskaņā ar Vēri lībiešu valodā darbojas vienkāršas sandhi likumības — vārda beigu līdzskanis iegūst vai zaudē balsīgumu atkarībā no sekojošās skaņas (UPA transkripcijā): mìez ̮lǟ'B "vīrs nāk", mìes ̮tulàB "vīrs atnāk". Šāda asimilācija notiek arī vārdu vidū, tos lokot: kiĺ̀G "sāns" — kiĺ̀kst "no sāna", u'D "migla" — u'tst "no miglas".[47] Vārda absolūtajās beigās (pirms pauzes) b, d, g, z, ž (dažkārt arī d’, dz) vietā parādās t. s. pusbalsīgie līdzskaņi, ko UPA apzīmē ar lielajiem burtiem B, D, G, Z, Ž (D’, DZ).[42] Pusbalsīgiem līdzskaņiem ir tieksme būt balsīgiem pirms patskaņiem un balsīgiem līdzskaņiem, savukārt pirms nebalsīgiem līdzskaņiem — nebalsīgiem.[48]
Līdzīgi kā latviešu valodā šādus asimilatīvus procesus neuzrāda standarta ortogrāfijā: mīez lǟb, mīez tulāb, kiļg, kiļgst, ud, udst.
Līdzskaņu vēsturiskā attīstība
Vēsturiski lībiešu valodas līdzskaņu sistēmai attīstījušās vairākas raksturīgas iezīmes.[46]
- Vājo (t. i., balsīgā apkaimē balsīgo) un stipro slēdzeņu un sibilantu virkņu esamība Baltijas jūras somu pirmvalodas stipro slēdzeņu un sibilantu virknes vietā: tubā "istaba" (sal. igauņu tuba, bet somu tupa), sadā "simts" (igauņu sada, somu sata), vizā "ciets", sa'gdõ "biežs; blīvs", kalād "zivis" (igauņu kalad, bet somu kalat) un arī dentālspirantes (dentālā frikatīva) vietā (sidām "sirds; vidus"). Retos gadījumos balsīgie b, d, g, z sastopami arī mantota vārda sākumā.
- Šņāceņu š un ž esamība mantotos vārdos (šä'ugõz "glodene", sižālikki "ķirzaka").
- Baltijas jūras somu pirmvalodas vājās laringālās spirantes *h (t. i., balsīgā glotālā frikatīva [ɦ]) zudums, izzūdot zilbē ar pamata uzsvaru pirms līdzskaņa esošs *h vienmēr un starp patskaņiem esošs *h vairumā gadījumu, izraisījis lauzta toņa rašanos: lē'ḑ "lapa" (sal. igauņu leht, somu lehti), tū'gõd "pelni" (ig. tuhk, somu tuhka), rǭ' "nauda" (ig., somu raha), va'it "starpa" (ig. vahe, somu vaihe).
- Puspatskaņa *v asimilēšanās *lv > ll, *rv > rr (*palvodak > pallõ "lūgt", *kirvehed > kirrõd "cirvji") un zudums savienojumos *dv (ladā "galotne" sal. ig. latv, somu latva) un *zv (razā "tauki", ig. rasv, somu rasva), kā arī puspatskaņa *j savienojumu saplūšana *dj > ḑ, zj > ž, *nj > ņņ, *lj > ļļ, *rj > ŗŗ (paḑā "spilvens", ažā "lieta", miņņõ "vedeklu (partitīvs)", paļļõd "pliki", puŗŗõd "buras") un pārvietošanās *bj > b (käbā "(pārnadža) nags"), kur ä radies no a starplaikā pastāvējušā mīkstinātā b ietekmē un *gj > ig (laigā "plats").
- Alveolāro *t, *d, *s, *z, *n, *l, *r vēsturiska palatalizēšanās (> ț, ḑ, š, ž, ņ, ļ, ŗ) līdzskanim sekojoša *i priekšā, kas dažkārt novērojama kā mīkstināta/nemīkstināta līdzskaņa mija paradigmā: *uni > u'ņ "miegs", bet *unen > u'n "miega (Ģen.)"
- *n zudums vārda beigās (*pimedan > pi'mdõ "tumša (Ģen.)")
- Neuzsvērtai zilbei sekojoša starp patskaņiem esoša d zudums atvērtas zilbes sākumā jeb t. s. piedēkļu pakāpju mija, kas izraisīja patskaņu saplūšanu un iepriekšējā atsevišķā līdzskaņa gemināciju (*sigada > *sigadõ > si'ggõ "cūku (part.)") Rezultātā visi līdzskaņi, izņemot aizgūto h, pēc atsevišķa patskaņa vai īsa divskaņa sastopami arī kā geminātas (je'llõ "dzīvot", o'bbõ "vēlu", sie'ggõ "maisīt", lu'mmi "sniegots", vi'jji "indīgs"). Starp īsu atsevišķu patskani vai īsu divskani un õ neviens līdzskanis nav bez geminācijas.
- Līdzskaņa saīsināšanās uzsvērtas zilbes beigās, ja sekojošā neuzsvērtā zilbe bijusi slēgta (vai neuzsvērtā zilbē bijis *a un tajā pašā vārdā nav bijusi neuzsvērta 3. zilbe), zilbes beigās esošās rezonantes (t. i., skaneņa) saīsināšanās vienlaikus izraisījusi patskaņa pagarināšanos (*kandud > *kāndud (> kāndõd) "celmi", *kartad > kārtad "baidies") un zilbes beigās esošās spēcīgās obstruentes (t. i., nebalsīgā troksneņa) saīsināšanās vienlaikus izraisījusi sekojošās neuzsvērtās zilbes patskaņa pagarināšanos (*istud > istād "sēdi", *musta > mustā "melns", *vakka > vakā "pūrs").
- Sonoro gemināšu ar saīsinājušos sākuma daļu vienkāršošanās aiz gara patskaņa vai gara divskaņa pēc iepriekšējām pārmaiņām (*kīrraz > kīraz "cirvis", *pūŗŗaz > pūŗaz "bura").
- Labiodentālā frikatīva f un nebalsīgā velārā frikatīva h aizgūšana ap 19. un 20.gs. miju (film "filma", himn "himna").