Nacionālā identitāte
From Wikipedia, the free encyclopedia
Nacionālā identitāte jeb nacionālā pašapziņa ir personas identitātes sastāvdaļa, kas saistīta ar piederības sajūtu noteiktai etniskajai grupai vai nācijai. Nacionālā identitāte nav identiska tautības vai pilsonības jēdzienam, lai gan tie var būt faktori, kas to spēcīgi ietekmē.
Nacionālā identitāte nav iedzimta iezīme. Tā rodas, apzinoties kopīgu kultūru, vēsturi un valodu ar noteiktu cilvēku grupu. Tam var pievienot piederības apziņu noteiktai valstij, piederību tās valstiskajai identitātei, nacionālajai idejai un valsts simboliem.
Nacionālā identitāte var būt daudzslāņaina un sarežģīta. Mazām tautām, kurām nav savas valsts, bieži vien ir nacionālā identitāte, kas apvieno reģionālo etnisko un kultūras identitāti ar plašāku nacionālo identitāti, kas saistīta ar politisko nāciju un valsti. Migrantu nacionālo identitāti var noteikt gan viņu izcelsme, gan pašidentifikācija ar jauno valsti un tās kultūrvidi.
Atsevišķos attīstības posmos vienas etnokultūras grupas ietvaros var konkurēt vairāki nacionālās identitātes projekti. Kā piemēru var minēt sāncensību starp mazkrievu identitātes nesējiem un ukrainības nesējiem Krievijas Impērijā. Dažos kontekstos jēdziens "nacionālā identitāte" tiek lietots atrauti no indivīda, kā noteikts īpašību un attieksmju kopums, kas raksturīgs visai cilvēku grupai.