Nikolo Makjavelli
From Wikipedia, the free encyclopedia
Nikolo di Bernardo dei Makjavelli (itāļu: Niccolò di Bernardo dei Machiavelli; dzimis 1469. gada 3. maijā, miris 1527. gada 27. jūnijā) bija Renesanses filozofs, kurš dzīvoja laikā, kad Itālijas politisko situāciju raksturoja teritoriālā sadrumstalotība, tomēr vienlaikus bija novērojama nacionālās pašapziņas atmoda. Makjavelli nodarbināja jautājums par Itālijas vājuma un pagrimuma cēloņiem. Renesanses filozofiem raksturīgā orientācija uz dabu un cilvēcisko pasauli lika viņam arī valstī un tās uzbūvē meklēt augstākās gudrības iemiesojumu.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Nikolo Makjavelli" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
| ||||||||||||||
|
Par ideālu valsts iekārtu Makjavelli uzskatīja republikānismu, kurā dominētu likums un būtu nodrošināts līdzsvars starp dažādām sociālajām grupām. Makjavelli uzskatīja, ka cilvēkam visos laikos ir nemainīga daba. Tādēļ vieni un tie paši cēloņi izraisa līdzīgas sekas. Makjavelli nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības pagrimuma izskaidrojums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos.
Darbā "Valdnieks" viņš centās pierādīt to, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Makjavelli iestājās pret tirāniju, tomēr uzskatīja, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus. Valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu "mērķis attaisno līdzekļus".
Makjavelli noraidīja kristietību, jo kristietis nejūtas piederīgs kādai zemei un valstij, bet gan Dieva valstībai. Viņš būtībā piedēvē dievišķas īpašības valstij. Tādēļ, tuvojoties dievišķajam, cilvēka uzdevums ir identificēt sevi ar valsti un saplūst ar to.