Telefons
From Wikipedia, the free encyclopedia
Telefons (no grieķu: τῆλε (tele) — 'tālu' un φωνή (fōne) — 'balss') jeb tālrunis ir sakaru ierīce, kas pārraida cilvēka runu elektrisku signālu veidā. Par tā izgudrotāju parasti uzskata Aleksandru Greiemu Bellu, kas telefonu izgatavoja Bostonā 1876. gadā, kaut arī ir citi varianti par tā izcelsmi.[1]
Telefona uzbūve vienkāršākajā variantā ir elektriskā ķēdē saslēgts jutīgs mikrofons (kuru izveidošana un uzlabošana bija svarīga telefona radīšanas daļa) un skaļrunis. Šīs abas ierīces iebūvē telefona klausulē, lai arī agrāk, 20. gadsimta sākumā, bija sastopami telefoni, kam šie komponenti bija atsevišķi.