Ukrainizācija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ukrainizācija, pārukraiņošana jeb ukraiņošana (ukraiņu: українізація) ir politiski un/vai praktiski centieni palielināt ukraiņu valodas izmantošanu, veicināt tās attīstību un atbalstīt ukraiņu kultūras elementus dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, izglītībā, izdevējdarbībā, pārvaldē un reliģijā. Termins tiek izmantots arī, lai aprakstītu procesu, kurā atrodas ukraiņi vai pārkrievotie ukraiņi, pieņemdami ukraiņu kultūru un valodu.
Pirmā ievērojamā ukrainizācija notika 1917.—1918. gados neatkarīgās Ukrainas laikā, nākamais gadījums saistīts ar padomju nacionālo kadru atbalstīšanas politiku XX gadsimta 20. gados (krievu: коренизация — 'iesakņošanās'), kuras mērķis bija stiprināt padomju varu Padomju Ukrainas teritorijā un Krievijas PFSR dienvidu reģionos. Dažādās formās ukrainizācijas politika tika īstenota arī vairākos citos XX gadsimta Ukrainas vēstures periodos, kaut arī ar atšķirīgiem mērķiem un dažādos vēsturiskos kontekstos.
Ukrainizācija reizēm bijusi par līdzekli, lai labotu iepriekšējās asimilācijas politikas sekas, kuras mērķis bija apspiest vai pat izskaust ukraiņu valodu un kultūru no vairuma sabiedrības dzīves jomām, jo īpaši rusifikācijas laikos Krievijas Impērijā un PSRS, bet tāpat arī no pārpoļošanas un rumanizācijas dažos Rietumukrainas reģionos.
Pēc tam, kad Ukraina pasludināja savu neatkarību 1991. gadā, Ukrainas valdība uzsāka ukrainizācijas politiku,[1] lai palielinātu ukraiņu valodas izmantošanu, vienlaikus vājinot tolaik noteicošās krievu valodas pozīcijas. Krievu valodas izplatība tika pakāpeniski samazināta valsts izglītības sistēmā,[2] valdībā,[3] valsts TV, radio programmās un filmās.[4] Līdz 2017. gadam Izglītības likums Ukrainas ģimenēm piešķīra tiesības izvēlēties dzimto valodu skolām un mācībām.[5][6] Taču šis likums tika mainīts 2017. gadā, lai padarītu ukraiņu valodu par galveno izglītības valodu visās skolās.[6]
Rietumu historiogrāfijā termins "ukrainizācija" attiecas arī uz politiku un no tās izrietošo procesu, kas spiež Ukrainas teritorijās dzīvojošās etniskos mazākumus atteikties no savas identitātes, pārņemot ukraiņu kultūru un identitāti. Pēc Otrā pasaules kara Ukrainas PSR šāds process notika pirms dažu etnisko minoritāšu izraidīšanas[7][8] un viņu kultūras mantojuma pārņemšanas.[9][10]