administratīva vienība Krievijas impērijas sastāvā no 1721. līdz 1918. gadam From Wikipedia, the free encyclopedia
Vidzemes guberņa jeb Līvzemes guberņa (igauņu: Liivimaa kubermang, vācu: Livländisches Gouvernement, krievu: Лифляндская губерния) bija autonoma[1] administratīva vienība Krievijas Impērijas sastāvā, kurā ietilpa Latvijas kultūrvēsturiskais Vidzemes novads, Igaunijas dienviddaļa un Sāmsala. Vidzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja savs parlaments — Vidzemes landtāgs. Līdz pat 19.gs. beigām Vidzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Civilās pārvaldes augstākā vara bija gubernatoram. Tā padomdevēja organizācija bija landrātu kolēģija. Gubernatora rīkojumus, ko viņš izdeva, saskaņojot ar landrātu kolēģiju, sauca par "patentiem", kam bija likuma spēks guberņas teritorijā.
|
Robežojās ar Igaunijas, Kurzemes, Pleskavas un Vitebskas guberņām. 1917. gadā igauņu apdzīvotos Vidzemes guberņas apriņķus pievienoja Autonomajai Igaunijas guberņai, bet latviešu apdzīvotos Vitebskas guberņas apriņķus pievienoja Vidzemes guberņai.[2]
1917. gada septembrī gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet 1918. gada februārī pārējo Vidzemes guberņu okupēja vācu karaspēks, tomēr formāli tā pastāvēja līdz 1918. gada 22. septembrim, kad Rīgā tika pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste.
Vidzemes guberņas teritorija tika inkorporēta Krievijas Impērijas sastāvā 1721. gadā. Pirms tam tā bija atkarīga no Zviedrijas un pastāvēja ar nosaukumu "Rīgas gubernatūra" jeb Zviedru Vidzeme, vēl agrāk — Pārdaugavas Livonijas hercogiste vai Līvzeme. Tajā ietilpa Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apriņķi, kas bija sadalīti pilsnovados, vēlāk draudzēs.
1710. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks iekaroja Rīgu un pēc Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas (1710) Krievijas cars Pēteris I iecēla viņa dienestā pārgājušo Zviedru Vidzemes muižnieku Gerhardu Johanu fon Lēvenvoldi par ģenerālpilnvarnieku (General-Bevollmächtigter) Baltijas provincēs.
Lai arī tiesiski Vidzeme vēl joprojām piederēja Zviedrijas karalistei, cars Pēteris 1713. gadā izveidoja Rīgas guberņu (vācu: Rigaer Gouvernement, krievu: Рижская губерния), kas sastāvēja no divām daļām — Rīgas provinces un Smoļenskas provinces.
Pēc kara beigām 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi. Saskaņā ar 1775. gada guberņu likumu Rīgas guberņa sastāvēja no 9 apriņķiem — Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas. 1783. gada 10. maijā guberņai pievienoja Slokas novadu (tagadējās Jūrmalas teritoriju). Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. gada 3. jūlijā izdeva rīkojumu, ar kuru Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība.
Rīgas vietniecība (vācu: Rigasche Statthalterschaft, krievu: Рижское наместничество) sastāvēja no Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas apriņķiem. To pārvaldīja ķeizarienes iecelts ģenerālgubernators, kura uzdevums bija augstākā uzraudzība pār guberņu un tiesības komandēt tajā izveidoto karaspēku. Līdz 1786. gadam kā padomdevēja organizācija vēl darbojās landrātu kolēģija. Pēc 1787. gada Rīgas rātes vietā bija vēlēts Rīgas pilsētas galva un pilsētas Dome. Lielās ģildes vietā tika izveidotas trīs tirgotāju ģildes. Katrā apriņķī tika izveidota zemes tiesa, kurā no pieciem piesēdētājiem divi bija zemnieki. Rīgas vietniecība tika likvidēta 1796. gada 28. novembrī, pārdēvējot to par Vidzemes guberņu.
Vidzemes guberņa (vācu: Livländisches Gouvernement, krievu: Лифляндская губерния) pastāvēja no 1796. līdz 1918. gadam kā viena no Baltijas guberņām. Sastāvēja no Rīgas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Pērnavas, Vīlandes, Veru, Tērbatas un Sāmsalas apriņķiem. Guberņu pārvaldīja imperatora iecelts gubernators tam padotām muižniecības pašpārvaldes institūcijām un ierēdņiem (landrātu kolēģija, landtāgs, bruņinieku konvents, landmaršals). 1819. gadā apriņķi tika sadalīti pagastos un muižās.
1917. gada 30. martā (12. aprīlī) Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās daļās un igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai. Pirmais Latgales latviešu kongress 1917. gada 26.—27. aprīlī (9.—10. maijā) prasīja latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, tomēr Krievijas valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu. Toties Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.
Pēc Brestļitovskas miera līguma un Berlīnes papildvienošanās (1918) nosacījumiem Krievija atsacījās no Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām un formāli tika nodibināta Apvienotā Baltijas hercogiste.
Igaunijas guberņa ziemeļos, Pleskavas guberņa austrumos, Vitebskas guberņa dienvidaustrumos, Kurzemes guberņa dienvidos, Baltijas jūra un Rīgas līcis rietumos.
Pēc 1783. gada teritoriāli administratīvās reformas Rīgas vietniecību sadalīja deviņos apriņķos [3]:
apriņķa pilsēta Rīga (Riga) un Rīgas patrimoniālais apgabals,
pilsēta Sloka (Schlock), Daugavgrīvas cietoksnis (Dünamünde),
25 draudžu novadi: Aizkraukles (Ascheraden), Akmeņsalas (Steinholm), Allažu (Allasch), Ādažu-Carnikavas (Neuermühlen-Zarnikau), Daugavgrīvas (Dünamünde), Doles (Dahlen), Ikšķiles—Salaspils (Uexküll-Kircholm), Jaunpils (Zaubes) (Jürgensburg), Jumpravas (Jungfernhof), Kokneses (Kokenhusen), Krimuldas—Pēterupes (Kremon-St. Peters Capelle), Lēdurgas—Turaidas (Loddiger-Treiden), Lielvārdes (Lennewarden), Madlienas (Sissegal), Mālpils (Lemburg), Nītaures (Nitau), Ropažu (Rodenpois), Siguldas (Segewold), Skultes (St. Matthäi), Slokas (Schlok), Suntažu (Sunzel).
apriņķa pilsēta Cēsis (Wenden),
16 draudžu novadi: Āraišu (Arrasch), Bērzaunes (Bersohn), Cesvaines (Seswegen), Cēsu (Wenden), Dzērbenes—Drustu (Serben-Drostenhof), Ērgļu—Ogresmuižas (Erlaa-Ogershof), Jaunpiebalgas (Neuhof, Pebalg-Neuhof), Kalsnavas—Vietalvas (Kalzenau), Lazdonas (Lasdohn), Liepmuižas—Vestienas (Linden-Festen), Liezēres (Löser), Lubānas (Luban), Ļaudonas (Laudohn), Raunas (Ronneburg), Skujenes (Schujen), Vecpiebalgas (Alt-Pebalg, Pebalg-Orrishof).
apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar),
pilsēta Limbaži (Lemsal),
13 draudžu novadi: Alojas (Allendorf), Burtnieku (Burtneck), Dikļu (Dikkeln), Limbažu (Lemsal), Liepupes (Pernigel), Matīšu (Matthäi), Mazsalacas, (Salisburg), Rubenes (Pappendorf), Rūjienas (Rujen), Salacgrīvas (Salis), Straupes (Roop), Umurgas (Ubbenorm), Valmieras (Wolmar).
apriņķa pilsēta Valka/Valga (Walk),
11 draudžu novadi: Alūksnes (Marienburg), Apekalna (Oppekaln), Ērģemes (Ermes), Ēveles (Wolfahrt), Gaujienas (Adsel), Gulbenes (Schwanenburg), Lugažu (Luhde), Palsmanes—Aumeisteru (Palzmar-Serbigal), Smiltenes (Smilten), Tirzas—Velēnas (Tirzen-Wellan), Trikātas (Trikaten).
apriņķa pilsēta Verava (Werro/Võru),
8 draudžu novadi (kihelkond): Urvaste (Antsla) (Urbs (Anzen)), Kanepi (Cannapäh), Karula (Carolen), Hargla (Harjel), Vastselīna (Neuhausen), Pelva (Pölwe), Räpina (Rappin), Rõuge (Rauge).
apriņķa pilsēta Tērbata (Dorpat/Tartu),
16 draudžu novadi (kihelkond): Palamuse (Bartholomäi), Tartu (Dorpat), Äksi (Ecks), Kambja (Kamby), Puhja (Kawelecht), Kodavere (Kotfer), Laiuse (Lais), Maarja—Magdaleena (Marien-Magdalenen) , Nõo (Nüggen), Otepē (Odempäh/Otepää), Rannu (Randen), Rõngu (Ringen), Kursi (Talkhof), Sangaste (Theal-Fölk, Sagnitz), Torma (Torma), Võnnu (Wenden).
apriņķa pilsēta Vīlande (Fellin/Viljandi),
8 draudžu novadi (kihelkond): Vīlande—Kepo (Fellin-Köppo), Helmeta (Helmet), Suure—Jaani (Groß St. Johannis), Kolga—Jaani (Klein St. Johannis), Põltsamaa (Oberpahlen), Paistu (Paistel), Pilistvere (Pillistfer), Tarvastu (Tarwast).
apriņķa pilsēta Pērnava (Pernau/Pärnu),
13 draudžu novadi (kihelkond): Audru (Audern), Vändra (Fennern), Häädemeeste (Gudmannsbach), Halliste (Hallist), Pärnu-Jaagupi (St. Jacobi), Karksi (Karkus), Mihkli (St. Michaelis), Pärnu (Pernau-St. Elisabeth), Saarde (Saara), Tõstamaa (Testama), Tori (Torgel).
apriņķa pilsēta Ārensburga (Arenburg/Kuressaare),
16 draudžu novadi (kihelkond).
Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Vidzemes guberņā bija 1 299 365 iedzīvotāji. Apriņķos bija šāds iedzīvotāju etniskais sastāvs:[5]
Apriņķis | latvieši | igauņi | vācieši | krievi | ebreji | poļi | lietuvieši |
---|---|---|---|---|---|---|---|
Rīgas apriņķis | 58,2% | 1,1% | 18,2% | 11,9% | 4,7% | 3,5% | 1,6% |
Cēsu apriņķis | 94,4% | ... | 3,5% | 1,0% | ... | ... | ... |
Valmieras apriņķis | 93,3% | 3,2% | 2,0% | ... | ... | ... | ... |
Valkas apriņķis | 87,9% | 7,2% | 2,1% | 1,3% | 1,1% | ... | ... |
Veravas apriņķis | 3,5% | 92,7% | 2,0% | 1,4% | ... | ... | ... |
Pērnavas apriņķis | ... | 94,0% | 3,7% | 1,1% | ... | ... | ... |
Vīlandes apriņķis | ... | 97,1% | 1,8% | ... | ... | ... | ... |
Sāmsalas apriņķis | ... | 95,5% | 2,6% | ... | ... | ... | ... |
Tērbatas apriņķis | ... | 86,8% | 4,4% | 7,2% | ... | ... | ... |
Vidzemes guberņā kopā | 43,4% | 39,9% | 7,6% | 5,2% | 1,8% | 1,2% | ... |
Kopskaits | 563 829 | 518 594 | 98 573 | 68 124 | 23 728 | 15 132 | 6 594 |
Vidzemes guberņas latviešu apriņķos 1897. gadā bija šāds iedzīvotāju sadalījums:
Tātad kopējais iedzīvotāju skaits guberņas latviešu daļā 1897. gadā bija 753 730, bet latviešu īpatsvars tajā — 74,1%.
Pēc Brokhauza-Jefrona Lielās enciklopēdiskās vārdnīcas ziņām Vidzemes guberņā bija šādas mācību iestādes [6]:
1826. gadā caur Vidzemes guberņas teritoriju gāja šādi pasta ceļi:[7]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.