usitor

Frequentative verb of Latin ūtor.

ūsitor (present infinitive ūsitārī, perfect active ūsitātus sum); first conjugation, deponent

Conjugation of ūsitor (first conjugation, deponent)

More information indicative, singular ...

“usitor”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“usitor”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

indicative		singular				plural
indicative		first	second		third	first	second		third
active	present	ūsitor	ūsitāris, ūsitāre		ūsitātur	ūsitāmur	ūsitāminī		ūsitantur
	imperfect	ūsitābar	ūsitābāris, ūsitābāre		ūsitābātur	ūsitābāmur	ūsitābāminī		ūsitābantur
	future	ūsitābor	ūsitāberis, ūsitābere		ūsitābitur	ūsitābimur	ūsitābiminī		ūsitābuntur
	perfect	ūsitātus + present active indicative of sum
	pluperfect	ūsitātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	ūsitātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular				plural
subjunctive		first	second		third	first	second		third
active	present	ūsiter	ūsitēris, ūsitēre		ūsitētur	ūsitēmur	ūsitēminī		ūsitentur
	imperfect	ūsitārer	ūsitārēris, ūsitārēre		ūsitārētur	ūsitārēmur	ūsitārēminī		ūsitārentur
	perfect	ūsitātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	ūsitātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular				plural
imperative		first	second		third	first	second		third
active	present	—	ūsitāre		—	—	ūsitāminī		—
active	future	—	ūsitātor		ūsitātor	—	—		ūsitantor
non-finite forms		infinitive				participle
non-finite forms		active		passive		active		passive
present		ūsitārī		—		ūsitāns		—
future		ūsitātūrum esse		—		ūsitātūrus		ūsitandus
perfect		ūsitātum esse		—		ūsitātus		—
future perfect		ūsitātum fore		—		—		—
perfect potential		ūsitātūrum fuisse		—		—		—
verbal nouns		gerund					supine
		genitive	dative		accusative	ablative	accusative		ablative
		ūsitandī	ūsitandō		ūsitandum	ūsitandō	ūsitātum		ūsitātū