cantatus

Latín

cantātus
clásico (AFI)	[kanˈtaː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de cantō.

Declinación

Declinación de cantātus, cantāta, cantātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. cantātus	f. cantāta	n. cantātum
Genitivo	m. cantātī	f. cantātae	n. cantātī
Dativo	m. cantātō	f. cantātae	n. cantātō
Acusativo	m. cantātum	f. cantātam	n. cantātum
Ablativo	m. cantātō	f. cantātā	n. cantātō
Vocativo	m. cantāte	f. cantāta	n. cantātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. cantātī	f. cantātae	n. cantāta
Genitivo	m. cantātōrum	f. cantātārum	n. cantātōrum
Dativo	m. cantātīs	f. cantātīs	n. cantātīs
Acusativo	m. cantātōs	f. cantātās	n. cantāta
Ablativo	m. cantātīs	f. cantātīs	n. cantātīs
Vocativo	m. cantātī	f. cantātae	n. cantāta