defletus

Latín

dēflētus
clásico (AFI)	[deːfˈleː.tʊs] [deːˈfleː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de dēfleō.

Declinación

Declinación de dēflētus, dēflēta, dēflētum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dēflētus	f. dēflēta	n. dēflētum
Genitivo	m. dēflētī	f. dēflētae	n. dēflētī
Dativo	m. dēflētō	f. dēflētae	n. dēflētō
Acusativo	m. dēflētum	f. dēflētam	n. dēflētum
Ablativo	m. dēflētō	f. dēflētā	n. dēflētō
Vocativo	m. dēflēte	f. dēflēta	n. dēflētum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dēflētī	f. dēflētae	n. dēflēta
Genitivo	m. dēflētōrum	f. dēflētārum	n. dēflētōrum
Dativo	m. dēflētīs	f. dēflētīs	n. dēflētīs
Acusativo	m. dēflētōs	f. dēflētās	n. dēflēta
Ablativo	m. dēflētīs	f. dēflētīs	n. dēflētīs
Vocativo	m. dēflētī	f. dēflētae	n. dēflēta