donatus

Latín

dōnātus
clásico (AFI)	[doːˈnaː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de dōnō.

Declinación

Declinación de dōnātus, dōnāta, dōnātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dōnātus	f. dōnāta	n. dōnātum
Genitivo	m. dōnātī	f. dōnātae	n. dōnātī
Dativo	m. dōnātō	f. dōnātae	n. dōnātō
Acusativo	m. dōnātum	f. dōnātam	n. dōnātum
Ablativo	m. dōnātō	f. dōnātā	n. dōnātō
Vocativo	m. dōnāte	f. dōnāta	n. dōnātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dōnātī	f. dōnātae	n. dōnāta
Genitivo	m. dōnātōrum	f. dōnātārum	n. dōnātōrum
Dativo	m. dōnātīs	f. dōnātīs	n. dōnātīs
Acusativo	m. dōnātōs	f. dōnātās	n. dōnāta
Ablativo	m. dōnātīs	f. dōnātīs	n. dōnātīs
Vocativo	m. dōnātī	f. dōnātae	n. dōnāta