dubitatus

Latín

dubitātus
clásico (AFI)	[dʊ.bɪˈtaː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de dubitō.

Declinación

Declinación de dubitātus, dubitāta, dubitātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dubitātus	f. dubitāta	n. dubitātum
Genitivo	m. dubitātī	f. dubitātae	n. dubitātī
Dativo	m. dubitātō	f. dubitātae	n. dubitātō
Acusativo	m. dubitātum	f. dubitātam	n. dubitātum
Ablativo	m. dubitātō	f. dubitātā	n. dubitātō
Vocativo	m. dubitāte	f. dubitāta	n. dubitātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. dubitātī	f. dubitātae	n. dubitāta
Genitivo	m. dubitātōrum	f. dubitātārum	n. dubitātōrum
Dativo	m. dubitātīs	f. dubitātīs	n. dubitātīs
Acusativo	m. dubitātōs	f. dubitātās	n. dubitāta
Ablativo	m. dubitātīs	f. dubitātīs	n. dubitātīs
Vocativo	m. dubitātī	f. dubitātae	n. dubitāta