erratus

Latín

errātus
clásico (AFI)	[ɛrˈraː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de errō.

Declinación

Declinación de errātus, errāta, errātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. errātus	f. errāta	n. errātum
Genitivo	m. errātī	f. errātae	n. errātī
Dativo	m. errātō	f. errātae	n. errātō
Acusativo	m. errātum	f. errātam	n. errātum
Ablativo	m. errātō	f. errātā	n. errātō
Vocativo	m. errāte	f. errāta	n. errātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. errātī	f. errātae	n. errāta
Genitivo	m. errātōrum	f. errātārum	n. errātōrum
Dativo	m. errātīs	f. errātīs	n. errātīs
Acusativo	m. errātōs	f. errātās	n. errāta
Ablativo	m. errātīs	f. errātīs	n. errātīs
Vocativo	m. errātī	f. errātae	n. errāta