exauditus

Latín

exaudītus
clásico (AFI)	[ɛk.saʊˈdiː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de exaudiō.

Declinación

Declinación de exaudītus, exaudīta, exaudītum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. exaudītus	f. exaudīta	n. exaudītum
Genitivo	m. exaudītī	f. exaudītae	n. exaudītī
Dativo	m. exaudītō	f. exaudītae	n. exaudītō
Acusativo	m. exaudītum	f. exaudītam	n. exaudītum
Ablativo	m. exaudītō	f. exaudītā	n. exaudītō
Vocativo	m. exaudīte	f. exaudīta	n. exaudītum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. exaudītī	f. exaudītae	n. exaudīta
Genitivo	m. exaudītōrum	f. exaudītārum	n. exaudītōrum
Dativo	m. exaudītīs	f. exaudītīs	n. exaudītīs
Acusativo	m. exaudītōs	f. exaudītās	n. exaudīta
Ablativo	m. exaudītīs	f. exaudītīs	n. exaudītīs
Vocativo	m. exaudītī	f. exaudītae	n. exaudīta