miratus

Latín

mīrātus
clásico (AFI)	[miːˈra:.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto activo de mīror.

Declinación

Declinación de mīrātus, mīrāta, mīrātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. mīrātus	f. mīrāta	n. mīrātum
Genitivo	m. mīrātī	f. mīrātae	n. mīrātī
Dativo	m. mīrātō	f. mīrātae	n. mīrātō
Acusativo	m. mīrātum	f. mīrātam	n. mīrātum
Ablativo	m. mīrātō	f. mīrātā	n. mīrātō
Vocativo	m. mīrāte	f. mīrāta	n. mīrātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. mīrātī	f. mīrātae	n. mīrāta
Genitivo	m. mīrātōrum	f. mīrātārum	n. mīrātōrum
Dativo	m. mīrātīs	f. mīrātīs	n. mīrātīs
Acusativo	m. mīrātōs	f. mīrātās	n. mīrāta
Ablativo	m. mīrātīs	f. mīrātīs	n. mīrātīs
Vocativo	m. mīrātī	f. mīrātae	n. mīrāta