mirus

Latín

mīrus
clásico (AFI)	[ˈmiː.rʊs]
rima	i.rus

Etimología

Del protoitálico *smeiro-, y este del protoindoeuropeo *sméi-ro- ('risa').^[1] Compárese el sánscrito ásmera (á-smera "sin sonreír") y smáyate ("sonríe"), el griego antiguo φιλομμειδής (pʰilommeidēs) (pʰilo-mmeidēs "a quien le gusta reír"), el letón smiêt ('reír') y el tocario B smiyäm ('sonreír').^[1]

Adjetivo

mīrus, mīra, mīrum

1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Singular			Plural
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	mīrus	mīra	mīrum	mīrī	mīrae	mīra
Vocativo	mīre	mīra	mīrum	mīrī	mīrae	mīra
Acusativo	mīrum	mīram	mīrum	mīrōs	mīrās	mīra
Genitivo	mīrī	mīrae	mīrī	mīrōrum	mīrārum	mīrōrum
Dativo	mīrō	mīrae	mīrō	mīrīs	mīrīs	mīrīs
Ablativo	mīrō	mīrā	mīrō	mīrīs	mīrīs	mīrīs

1

Asombroso, sorprendente.