vitatus

Latín

vītātus
clásico (AFI)	[wiːˈtaː.tʊs]

Forma verbal

1

Participio perfecto pasivo de vītō.

Declinación

Declinación de vītātus, vītāta, vītātum  tipo: primera y segunda declinación [▲▼]

Singular
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. vītātus	f. vītāta	n. vītātum
Genitivo	m. vītātī	f. vītātae	n. vītātī
Dativo	m. vītātō	f. vītātae	n. vītātō
Acusativo	m. vītātum	f. vītātam	n. vītātum
Ablativo	m. vītātō	f. vītātā	n. vītātō
Vocativo	m. vītāte	f. vītāta	n. vītātum
Plural
	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	m. vītātī	f. vītātae	n. vītāta
Genitivo	m. vītātōrum	f. vītātārum	n. vītātōrum
Dativo	m. vītātīs	f. vītātīs	n. vītātīs
Acusativo	m. vītātōs	f. vītātās	n. vītāta
Ablativo	m. vītātīs	f. vītātīs	n. vītātīs
Vocativo	m. vītātī	f. vītātae	n. vītāta