lecturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	lēctūrus	lēctūră	lēctūrum
genitivo	lēctūrī	lēctūrae	lēctūrī
dativo	lēctūrō	lēctūrae	lēctūrō
accusativo	lēctūrŭm	lēctūrăm	lēctūrum
vocativo	lēctūrĕ	lēctūră	lēctūrum
ablativo	lēctūrō	lēctūrā	lēctūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	lēctūrī	lēctūrae	lēctūră
genitivo	lēctūrōrum	lēctūrārum	lēctūrōrum
dativo	lēctūrīs	lēctūrīs	lēctūrīs
accusativo	lēctūrōs	lēctūrās	lēctūră
vocativo	lēctūrī	lēctūrae	lēctūră
ablativo	lēctūrīs	lēctūrīs	lēctūrīs

Voce verbale

lecturus

1. participio futuro di legō (legĕre)

Sillabazione

lēc | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) AFI: /leːkˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) AFI: /lekˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo legō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti