Dzimis Kamas-Votkinskas kalnraktuvju ciemā Vjatkas guberņā, Krievijas Impērijas vidienē pie Urāliem (tagad VotkinskaUdmurtijā), kalnrūpniecības inženiera Iļjas Čaikovska un viņa otrās sievas Aleksandras, dzimušas Asjē (Assier), ģimenē. Mūziku Pēteris Čaikovskis sāka mācīties jau piecu gadu vecumā, spēlējot klavieres. Pie mājskolotājiem mācījās valodas, mūziku, uzvedību un manieres. 1850. gadā ģimene pārcēlās uz Pēterburgu, kur viņš mācījās tieslietu skolā. Šajā laikā iepazinās ar itāļu pedagogu Luidži Picioli, kurš viņu iepazīstināja ar Rosīni, Bellīni un Doniceti daiļradi. Čaikovska tēvs novērtēja dēla mīlestību pret mūziku un aizveda viņu pie Rūdolfa Kundingera — pazīstama klavierskolotāja no Nirnbergas. Jau 14 gadu vecumā, pēc mātes nāves, Čaikovskis uzrakstīja valsi viņas piemiņai.
1859. gadā viņš pabeidza Pēterburgas Tieslietu skolu, ieguva titulārpadomnieka pakāpi un vietu Justīcijas ministrijā, taču šis darbs viņu nesaistīja.
1862. gadā Čaikovskis iestājās tikko atvērtajā Sanktpēterburgas konservatorijā, lai nopietni nodotos kompozīcijai, mācījās pie Antona Rubinšteina.
1865. gadā beidza konservatoriju ar sudraba medaļu un uzsāka pedagoģisko darbu Maskavas konservatorijā. Šajā laika posmā viņš aktīvi piedalījās krievu inteliģences kultūras dzīvē.
1877. gads bija komponista lūzuma gads. Lielā pārslodze un neveiksmīgas laulības viņa homoseksualitātes dēļ izraisīja nervu satricinājumu. Šajā gadā viņš uzrakstīja operu „Jevgeņijs Oņegins”.
1870. gadu beigās viņš devās uz ārzemēm, kur uzstājās kā diriģents un iepazinās ar Johannesu Brāmsu, Edvardu Grīgu, Kamilu Sensānsu, Žilu Masnē. Milzīgus panākumus guva Čaikovska vadītie simfoniskie koncerti Berlīnē, Parīzē, Ženēvā, Londonā. 1885. gadā viņš tika ievēlēts par vienu no Krievu mūzikas biedrības Maskavas nodaļas direktoriem. 1891. gadā komponists pabija ASV. 1893. gadā viņam piešķīra Kembridžas Universitātes mūzikas doktora grādu.
Pēc atgriešanās no ārzemēm Čaikovskis dzīvoja Maidanovā un Kļinā Maskavas tuvumā un Pēterburgā.
Miris Pēterburgā holēras epidēmijas laikā 1893. gada 6. novembrī, apbedīts Aleksandra Ņevska klosterī.
Baleti
Viens no populārākajiem žanriem, kuros rakstījis Čaikovskis, ir balets, kaut gan viņš tam pievērsās tikai dzīves pēdējos gados. Čaikovska baleta mūzika ir sava veida apvērsums šim žanram, jo mūzika nav vienkārši pavadījums, bet tā atklāj baleta saturu un darbojošos personu jūtas. Čaikovskis sacerējis trīs baletus:
"Gulbju ezers", Čaikovska pirmais balets, pirmoreiz tika izrādīts Maskavas Lielajā teātrī 1877. gadā. Kā viņš pats rakstījis kādā vēstulē, šo darbu viņš uzņēmies rakstīt "daļēji naudas dēļ, daļēji tādēļ, ka sen vēlējies izmēģināt roku šajā žanrā". [nepieciešamaatsauce]
"Apburtā princese" — Čaikovskis šo savu darbu uzskatīja par vienu no saviem labākajiem. Pirmizrāde 1890. gadā Pēterburgas Marijas teātrī (Мариинский театр).
"Riekstkodis" — Čaikovska pēdējais balets. Ar šo savu darbu Čaikovskis nebija apmierināts, taču tas visā pasaulē ir guvis ļoti lielu ievērību un atzinību. Latvijas Nacionālajā operā uzvests vairākas reizes (pirmizrāde 1928. gadā).
Operas
Čaikovskis savas dzīves laikā sacerēja desmit operas. Slavenākās no tām ir "Jevgeņijs Oņegins" un "Pīķa dāma".
Operu "Jolanta" un "Pīķa dāma" libretus rakstīja P. Čaikovska brālis Modests Čaikovskis. Viņa sacerēto tekstu izmantojis arī Sergejs Rahmaņinovs operā "Frančeska da Rimini" (Франческа да Римини).
Simfoniskā mūzika
Čaikovskis sacerējis sešas simfonijas:
simfonija "Ziemas sapņi" Op. 13 (1866) sol minorā (g moll) — rakstīta uzreiz pēc tam, kad Čaikovskis kļuvis par profesoru Maskavas konservatorijā. Liriski žanrisks darbs.
simfonija "Dzērvīte" (starptautiski pazīstama arī ar nosaukumu "Mazā krievu simfonija") Op. 17 (1872—1879) do minorā (c moll) — ļoti dzīvespriecīga, daudz krievu tautas mūzikas citātu (tautas dziesma "Dzērvīte").
simfonija "Poļu simfonija" Op. 29 (1875) re mažorā (D dur) — piecdaļīga, kontrastē starp daļām un daļas ietvaros.
simfonija Op. 36 (1877) fa minorā (f moll) — vienīgā simfonija ar objektīvu tēmu — iešana tautas masās, tautas izglītošana. Cilvēka — likteņa tēma koncepcijas ziņā līdzinās Bēthovenam; risina tēmu par cilvēka vietu sabiedrībā. Veltīta un saistīta ar grāfieni fon Meku — vēstulēs viņai skaidro simfonijas saturu. Psiholoģiskā drāma.
simfonija Mi minorā
simfonija tiek uzskatīta par izcilu un vērtējama tikpat augstu kā Bēthovena piektā un devītā simfonija,
kā arī vairākus skaņdarbus orķestrim, piemēram, uvertīru "1812. gads", uvertīras-fantāzijas "Romeo un Džuljeta", "Hamlets", fantāziju "Itāļu kapričo" un simfonisko poēmu "Frančeska da Rimini".
Skaņdarbu "Manfrēds" pielīdzina simfonijai, bet mūzikas zinātnieku rindās tā netiek uzskatīta par tādu.
Koncerti solistam ar orķestri
Trīs koncerti klavierēm ar orķestri.
Koncerts vijolei ar orķestri.
Koncerts čellam ar orķestri "Variācijas par rokoko tēmu".
Holden, Anthony Tchaikovsky:: A Biography Random House; 1st U.S. ed edition (February 27, 1996) ISBN 0-679-42006-1
Kamien, Roger. Music: An Appreciation. Mcgraw-Hill College; 3rd edition (August 1, 1997) ISBN 0-07-036521-0
ed. John Knowles Paine, Theodore Thomas, and Karl Klauser (1891). Famous Composers and Their Works, J.B. Millet Company.
Meck Galina Von, Tchaikovsky Ilyich Piotr, Young Percy M. Tchaikovsky Cooper Square Publishers; 1st Cooper Square Press ed edition (October, 2000) ISBN 0-8154-1087-5
Meck, Nadezhda Von Tchaikovsky Peter Ilyich, To My Best Friend: Correspondence Between Tchaikovsky and Nadezhda Von Meck 1876-1878 Oxford University Press (January 1, 1993) ISBN 0-19-816158-1
Poznansky, Alexander, Tchaikovsky's Last Days, Oxford University Press (1996), ISBN 0-19-816596-X
«Kā ir pareizi: Pēteris Čaikovskis vai Pjotrs Čaikovskis?» (PDF). Latviešu valodas aģentūra. 2011. Skatīts: 2017. gada 10. maijā. Saskaņā ar krievu īpašvārdu atveides noteikumiem, atveidojot krievu komponista priekšvārdu un uzvārdu latviešu valodā, tas būtu Pjotrs Čaikovskis. Taču mums ir izveidojusies ļoti stabila tradīcija komponista vārdu latviešu valodā rakstīt kā Pēteris Čaikovskis, respektīvi, izmantot latviskoto šī priekšvārda variantu Pēteris. Līdzīgi latviešu valodā ir Pēteris I, nevis Pjotrs I. Turklāt šāda rakstība – Pēteris Čaikovskis – ir minēta arī Latvijas Padomju enciklopēdijā, kur personvārdu atveides tika akceptēta, pamatojoties gan uz atveides noteikumiem, gan jau nostiprinātām tradīcijām.