Šķīdinātājs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Šķīdinātājs ir šķidra viela, kas izšķīdina citu cietu, šķidru vai gāzveida vielu, veidojot šķīdumu, kura koncentrācija ir atkarīga no vielas šķīdības norādītajā temperatūrā. Organiskos šķīdinātājus izmanto, piemēram, sausajā tīrīšanā (piemēram, tetrahloretilēnu), kā krāsas šķīdinātāju (piemēram, toluols, terpentīns), nagu lakas noņēmēju un līmes šķīdinātāju (acetons, metilacetāts, etilacetāts), traipu noņēmēju (heksāns, petrolēteris), mazgāšanas līdzekli (citrusaugu terpēni), smaržās (etanols), un ķīmiskajā sintēzē. Neorganiskos šķīdinātājus (izņemot ūdeni) parasti izmanto tikai ķīmijas pētniecībā un dažos tehnoloģiskos procesos.