Absurda drāma
From Wikipedia, the free encyclopedia
Absurda drāma (arī — absurda teātris, paradoksa teātris, antiteātris, nihilistiskais teātris, jaunais teātris, izsmiekla teātris) ir dramaturģijas virziens, kas attīstījās 20. gadsimta vidū Eiropā, jo sevišķi Francijā. Par tā nozīmīgākajiem pārstāvjiem uzskata Semjuelu Beketu, Eiženu Jonesko, Žanu Ženē un Artūru Adamovu (Arthur Adamov). Lai arī šie autori, izņemot Ženē, nav francūži, viņi visi rakstījuši franču valodā.
Absurda drāma cilvēka eksistenci rāda kā absurdu un bezjēdzīgu, kā arī demonstrē cilvēka nespēju ietekmēt pasaules kārtību; darbu varoņi nespēj savā starpā sazināties, ir savstarpēji izolēti un bezpersoniski. Absurda drāmas pārstāvji atsakās no reālisma un tradicionālās dramaturģijas līdzekļiem realitātes attēlošanai, to vietā izvēlēdamies grotesku, deformāciju, hiperbolas, vārdu spēles un simbolus. Traģēdijas vietā absurda drāmā tiek izmantots traģifarss. Netiek ievērots laika un/vai telpas vienotības princips. Bieži sižets ir neloģisks, dialogi ir bezjēdzīgi un atkārtojas, tiek radīta sapnim līdzīga atmosfēra.
Starp nozīmīgākajiem absurda drāmas darbiem jāmin Eižena Jonesko "Plikpaurainā dziedātāja" un Semjuela Beketa "Gaidot Godo".
Absurda drāmas iezīmes atrodamas arī Toma Stoparda (Tom Stoppard), Frīdriha Dirrenmata, Fernando Arabala (Fernando Arrabal), Harolda Pintera, Edvarda Olbija (Edward Albee) un Žana Tardjē (Jean Tardieu) darbos.
Liela nozīmē absurda drāmas kā literatūras virziena definēšanā un aprakstīšanā ir angļu kritiķim Mārtinam Eslinam, kurš 1962. gadā izdeva darbu "Absurda teātris" (Theatre of the Absurd), tā ieviesdams šo terminu.