Alī ibn Abū Tālibs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Alī ibn Abū Tālibs (arābu: علي بن أﺑﻲ طالب, ʿAlī ibn Abī Ṭālib, izrunā: [ʕaliː ibn ʔæbiː t̪ˤɑːlib], dzimis 601. gada 15. septembrī, miris 661. gada 29. janvārī) bija pēdējā islāma pravieša Muhameda znots (Fātimas vīrs) un ceturtais, pēdējais "Taisni vadītais kalifs". Viņš bija kalifs no 656. līdz 661. gadam. Alī ibn Abū Tāliba valdīšanas laikā musulmaņi sadalījās šiītos un sunnītos. Šiīti uzskata viņu par pirmo šiītu līderi un garīgo vadoni (imāmu).[1]
- Šis raksts ir par vienu no četriem Taisni vadītajiem kalifiem. Par citām jēdziena Alī nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
|
Vadoties pēc musulmaņu avotiem, it īpaši pēc šiītu avotiem, Alī ir vienīgā persona, kas dzimusi musulmaņu svētajā vietā Kaabā.[2] Saskaņā ar tradīciju Alī kļuva par otro cilvēku, kas pievērsās islāmam (pirmā bija Muhameda sieva Hadīdža).[2] Viņš islāmam pievērsās 10 gadu vecumā.
Laulībā ar Muhameda meitu Fātimu viņam bija trīs dēli (Huseins, Hasans un Muksīns, kurš nomira bērnībā), kā arī divas meitas (Zainaba un Umma Kulsūma). Pēc Fātimas nāves Alī apprecējās vēl 8 vai 9 reizes, un šajās laulībās bija vēl vairāki bērni.