Albāņi
From Wikipedia, the free encyclopedia
Albāņi (Shqiptarët no jēdziena — runāt saprotami) ir tauta Balkānu pussalas rietumos. Kopš viduslaikiem dzīvo arī Itālijas dienvidos, kur tiek saukti par arberešiem (arbëreshë). Albāņi ir Albānijas pamatiedzīvotāji. Kompakti apdzīvo arī Kosovu un Ziemeļmaķedonijas ziemeļrietumus. Antropoloģiski pieder pie Lielās eiropeīdās rases, Balkānu-Kaukāza apakšrases Dināru tipa.
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Visi iedzīvotāji | |
---|---|
~8 milj. | |
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
Albānija:3,4 milj. | |
Valodas | |
albāņu valoda | |
Reliģijas | |
islāms - 70% (sunnīti, bektaši) pareizticība katoļticība | |
Etnogrāfiskās grupas | |
arbereši (Itālijā), arvanīti (Grieķijā), čami (Grieķijā), gegi (Ziemeļalbānijā), toski (Dienvidalbānijā) | |
Runā albāņu valodā, kura veido atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes grupu. Albāņu valodai ir divi dialekti — gegu (Albānijas ziemeļos) un tosku dialekts (Albānijas dienvidos). Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts. Albāņu un viņu valodas izcelsme ir neskaidra. Ir vairākas teorijas par albāņu izcelsmi. Zinātnieki diskutē par to, ka albāņi cēlušies no ilīriešiem, dakiem vai trāķiešiem.[nepieciešama atsauce] Vairāki pētnieki saskata līdzību albāņu un etrusku valodās.[nepieciešama atsauce]
Lielu iespaidu uz albāņu valodu un kultūru ir atstājis romiešu valdīšanas laiks (2. gadsimts p.m.ē. — 4. gadsimts p.m.ē.), slāvu kolonizācija no 6. līdz 7. gadsimtam, Bizantijas ietekme, daļas etniskās teritorijas iekļaušana bulgāru un serbu valstī, kā arī cīņa par valdošo stāvokli starp katoļu un pareizticīgajām baznīcām.