Arheoloģiskais piemineklis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Arheoloģiskais piemineklis ir vēsturiskas nozīmes objekts, ko pētī ar arheoloģijas metodēm. Arheoloģiskie pieminekļi ir apmetnes, pilskalni, viduslaiku mūra pilis, senās pilsētas, senkapi (kapulauki), kulta vietas, klāstu mītnes (sk. hidroarheoloģiskie pieminekļi), seni ceļi un ostas, zemes vaļņi un grāvji, depozīti, akmeņi ar iecirstām zīmēm u.c. objekti, kuri jāpētī arheoloģiskos izrakumos. No šāda viedokļa ar arheoloģiskiem pieminekļiem uzskatāmas arī vietas, kur senatnē notikušas izcilas kaujas, pulcēšanās karagājieniem, apspriedes, tiesas sēdes u.c.
Arheoloģiskie pieminekļi balstās uz materiāliem vēstures pieminekļiem — priekšmeti, apdzīvotas vietas, apbedījuma vietas, depozīti, kuģi (vecāki par 50 gadiem), kravas, ražotnes, kauju vietas, ceļu, kanālu vietas — atrodas uz zemes, zemē, ūdenī un citur.
Arheoloģisko pieminekļu grupā tiek iekļauti seno laiku un agro viduslaiku periodā radītie cilvēka darbības pieminekļi, ar kultūrslāni un/vai citām redzamām cilvēka darbības pēdām, kā arī virkne vēlāku laiku pieminekļi.