Ariānisms
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ariānisms ir kristoloģisks uzskats, kas nosaukts tā slavenākā veicinātāja Aleksandrijas prezbitera Ārija vārdā. Šis termins dažkārt tiek attiecināts uz netrinitārām teoloģiskām sistēmām vispār. Ārijs, balstoties Bībelē un loģikā apgalvoja, ka Tēvs ir pirms Dēla, tāpēc Dievu nemaz nevar saukt par Tēvu, iekams tam nav radies Dēls, tādējādi Dievs ir vienīgais mūžīgais un neradītais un bija laiks, kad Dēla nebija.[1] 319. gadā Ārijs publicēja darbu Thalia[2] (kurš gan nav saglabājies), izraisot ļoti plašu teoloģisku diskusiju, kurā nācās iesaistīties pat Romas imperatoram Konstantīnam, kurš sasauca un vadīja pirmo ekumenisko koncilu Nīkajā 325. gadā, lai saglabātu baznīcas vienotību un formulētu attiecības starp Tēvu un Dēlu. Tomēr ariānisms turpināja attīstīties, līdz imperators Teodosijs I to pilnībā aizliedza 380. gadā un sasauca otro ekumenisko koncilu Konstantinopolē 381. gadā (kad beidzot oficiālā baznīca ar lielām grūtībām un pēc neskaitāmiem piegājieniem mēģināja formulēt Trīsvienības dogmu, tomēr šīs dogmas pabeigšanai bija nepieciešami vēl vairāki koncili, piemēram, Efesā (Marija pasludināta par Dieva dzemdētāju) un Halcedonā 451. gadā (kas pasludināja, ka Jēzum ir divas dabas)). Lai gan Romas impērijā ariānisms tika likvidēts, tas turpināja dzīvot ārpus impērijas, jo ariānismu pieņēma ģermāņi: rietumgoti, austrumgoti, vandaļi, gepidi, burgundi, langobardi. Tomēr šīs ciltis vēlāk pakļāva franki, kuri bija asimilējušies ar Gallijas romiešiem un pieņēmuši impērijas atļauto reliģiju. Ariānisma idejas atdzima līdz ar reformāciju, tomēr to paudēji tika vajāti. Tās bija pazīstamas arī Apgaismības dižākajiem domātājiem, piemēram, Ņūtonam un Spinozam. Lūk ko raksta Spinoza:
Ja kāda no baznīcām apgalvo, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu..tad man šķiet, kas tas ir tikpat bezjēdzīgi kā tas, ja kāds gribētu teikt, ka aplis ir pieņēmis kvadrāta formu.[3]
Bet Ņūtons septiņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc rūpīgas iepazīšanās ar Trīsvienības doktrīnu nonāca pie secinājuma, ka
Ārijam, kā izrādās, bijusi taisnība[4]