Autonomā Igaunijas guberņa
From Wikipedia, the free encyclopedia
Autonomā Igaunijas guberņa (igauņu: Autonoomne Eestimaa Kubermang) bija 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas izveidota Krievijas Republikas autonoma guberņa, kurā apvienoja Igaunijas guberņas Tallinas, Paides, Hāpsalas un Rakveres apriņķus ar pārsvarā igauņu apdzīvotajiem Vidzemes guberņas Pērnavas, Sāmsalas, Tērbatas, Veravas un Vīlandes apriņķiem. Tās centrālais pārvaldes orgāns bija Igaunijas guberņas pagaidu zemes padome (igauņu: Eestimaa Kubermangu Ajutine Maanõukogu jeb Maapäev). Guberņas komisārs bija Jāns Poska (Jaan Poska). 1917. gada 9. novembrī lielinieku apvērsuma rezultātā varu guberņā pārņēma Igaunijas Padomju izpildkomiteja (Eestimaa Nõukogude Täitevkomitee. Исполнительный комитет Советов Эстляндии). 29. (16.) novembrī Krievijas Republikas Tautas Komisāru padome (TKP) un 1918. gada 5. janvārī (1917. gada 23. decembrī pēc VS) Igaunijas Padomju izpildkomiteja pieņēma lēmumu par Narvas atdalīšanu no Pēterburgas guberņas Jamburgas apriņķa un Narvas apriņķa izveidi un pievienošanu Igaunijas guberņai. Šajā laikā Vidzemes guberņas latviešu daļā varu pārņēma Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju izpildkomiteja (Iskolats), kas panāca Vitebskas guberņas latviešu apriņķu (Latgales) apvienošanu ar Vidzemi.
Igaunijas guberņa pastāvēja līdz Vācijas karaspēka iebrukumam 1918. gada 24. februārī, kad formāli tika pasludināta neatkarīgas Igaunijas valsts izveide.