Benedikts (Baruhs) Spinoza (ivritā: ברוך שפינוזה, portugāļu: Bento de Espinosa, latīņu: Benedictus de Spinoza; 1632. gada 24. novembrī — 1677. gada 21. februārī) bija ebreju izcelsmes holandiešu filozofs. Lai gan viņš tika audzināts ortodoksāli ebreju ticības garā, 1656. gadā (24 gadu vecumā) viņš tika izraidīts no ebreju sabiedrības par brīvdomību. Šis notikums viņu pamudināja mainīt vārdu no ebrejiskā Baruha uz latīnisko Benediktu. Spinozu pēc tam nepieņēma neviena reliģiskā draudze, un viņš bija spiests pamest pilsētu.[1] Spinozam nācās atteikties gan no mantojuma, gan no Heidelbergas Universitātes profesora vietas, gan arī no Londonas Zinātniskās biedrības[nepieciešama atsauce] biedra nosaukuma, sākot nodarboties ar optisko stikla slīpēšanu un pulēšanu, gūstot šajā nozarē ievērojumus panākumus. Savas dzīves laikā Spinoza publicēja tikai divus darbus Dekarta filozofijas pamati (1663) un Reliģiski politiskais traktāts (1670). 1677. gadā tika izdots Spinozas darbs Ētika, bet Īss traktāts par Dievu tika atrasts tikai 1852. gadā. Spinoza bija panteists, kas identificē dabu ar Dievu. Spinoza apšaubīja Svēto Rakstu vēsturi un uzskatīja, ka tie ierobežo domas brīvību. Viņš aizsāka t.s augstāko kritiku, kas īpaši uzplauka 19. un 20. gadsimtā.
Ātrie fakti Benedikts Spinoza Benedict de Spinoza, Personīgā informācija ...
Aizvērt
Ģimenes apstākļu dēļ viņš bija apguvis spāņu un portugāļu, kā arī holandiešu un ebreju valodu, turklāt prata rakstīt latīniski. Spinoza bija kompetents ne tikai Bībeles studijās, viņš labi pārzināja arī matemātiku un tā saukto ''jauno zinātni'', nopietni studējot Kopernika, Keplera, Galileja, Hobsa un Dekarta darbus.Patstāvīgi apguvis zināšanas par mikroskopiem un teleskopiem, viņš bija soli priekšā savam laikam, jo ļāva apzināties " jaunās zinātnes" sniegtās plašās tehnoloģiskās iespējas. Viņš pārņēma Dekarta uzskatu, ka vienīgais veids, kā celt stabilu zinātnisko zināšanu ēku, ir, balstoties uz neapstrīdamām premisām, veidot loģiskus secinājumus. Tomēr viņš apzinājās, ka Dekarta filozofija neatrisina problēmas. Ja visa realitāte sastāv no divām substancēm- materiālās un garīgās substances jeb saprāta, kā gan iespējams, ka prāts telpā pārvieto matēriju? Dekarta risinājums bija tik acīmredzami vājš, ka viņa sekotājs to neuzskatīja par apspriešanas vērtu. Spinoza bija patiesi tikumisks un dziļi reliģiozs cilvēks, tāpēc viņu mulsināja jaunās zinātnes izraisītās pretrunas. Ja visa realitāte ir deduktīvas sistēmas paraugs un visu tajā pastāvošo un notiekošo iespējams loģiski atvasināt no acīmredzami vienkāršām premisām, kāda vieta šajā sistēmā ir etniskajiem apvērsumiem un gribas brīvībai? Kā iespējama morālā izvēle, gribas brīvība vispār, ja viss ir zinātniski determinēts? Šie jautājumi nodarbināja vēl daudzu domātāju prātus laikā no 17. līdz 20. gadsimtam. Spinoza uzskatīja, ka Dievam ir jābūt visur un visā.[2]