Beatifikācija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Beatifikācija (latīņu: beatificatio, no beatus — 'svētlaimīgs') ir ceremonija Romas katoļu baznīcā, kuras laikā kādu personu pasludina par svētīgu. Tā ir obligāta pirms kanonizācijas.
Ceremonija noris Svētās Mises ietvaros un pēc baznīcas likumiem tā norit Svētā Pētera bazilikā Vatikānā. Kopš 2005. gada 29. septembra beatifikācijas ceremoniju vada Kanonisko jeb Svēto lietu Kongregācijas prefekts vai kāds cits Romas pāvesta nozīmēts delegāts jaunā svētīgā izcelšanās zemē, diecēzē. Ceremonijas laikā tiek atklāts svētīgā attēls, lasīts dekrēts par jauno svētīgo un dziedāta himna "Dievs mēs tevi slavējam" (Te Deum) Bieži tiek izliktas Svētīgā relikvijas, pirms tam veicot ekshumāciju un kanonisko rekognoscēšanu. (Miruša cilvēka miesas saglabāšanās pēc Baznīcas likumiem liecina par tā svētumu.) Relikvijas vēlāk tiek ievietotas altāros. Svinīgi dievkalpojumi tiek noturēti vietējā Baznīcā.
Pasludināšana par svētīgo kā etaps ir nepieciešams tālākai personas kanonizācijai jeb pasludināšanai par svētu. Līdz 17. gadsimtam personu varēja kanonizēt bez beatifikācijas, taču 1642. gadā, pāvesta Urbāna VIII laikā šis process tika mainīts, izstrādājot un pieņemot jaunu beatifikācijas un kanonizācijas kārtību. Vienlaicīgi, sākot no šī laika beatifikācija norit Svētā Krēsla pārraudzībā. Pirmā beatifikācija pēc reformas tika veikta 1662. gadā, beatificējot Francisku no Sales, ko īstenoja pāvests Aleksandrs VII. Beatifikācijas process tika pilnveidots arī pēdējā gadsimtā, 1969. gadā pāvestam Pāvilam VI izsludinot dokumentu "Skaidrāks svētums" (Sanctitas clarior), 1983. gadā pāvestam Jānim Pāvilam II izsludinot apustulisko konstitūciju "Divinus perfectionis magister". Izmaiņas veica arī pāvests Benedikts XVI.[1] Balstoties uz Baznīcas kanoniem, beatifikācija nevar sākties agrāk nekā 5 gadus, bet kanonizācija agrāk kā 50 gadus pēc personas nāves, taču likumā tiek atrunāti arī izņēmumi procesa ātrākai uzsākšanai un lēmumu pieņem pāvests. Pasludināšana par svētīgo apliecina, ka baznīca novērtē personas dzīves izcilību, kuru uzskata par atdarināšanas vērtu.