Bioģeogrāfiskais apgabals
From Wikipedia, the free encyclopedia
Bioģeogrāfiskais apgabals jeb bioģeogrāfiskā valstība ir vislielākā bioģeogrāfiskā Zemes virsmas iedalījuma vienība. Bioģeogrāfiskie apgabali ir balstīti uz vēsturisko un evolucionāro augu un dzīvnieku izplatīšanos. Katrā no bioģeogrāfiskajiem apgabaliem dzīvojošie dzīvnieki un augošie augi ilgstošā laika posmā ir bijuši relatīvi izolēti no citiem apgabaliem dažādu ģeogrāfisku šķēršļu, piemēram, okeānu, kalnu grēdu un tuksnešu dēļ.
Mūsdienu iedalījumu apgabalos aizsāka ungāru biologs Miklošs Udvardi 1975. gadā, nosaucot tos par provincēm.[1] Vēlāk viņa sistēma tika modificēta un to parasti lieto atbilstoši Pasaules Dabas Fonda planētas sauszemes sadalījumam 8 bioģeogrāfiskos apgabalos jeb valstībās, kas iedalītas 867 sīkākos ekoreģionos, katrs no kuriem pieder pie kāda no 14 galvenajiem tipiem — biomām jeb dabas zonām. PDF izveidojusi arī iedalījumu 238 ekozonās (142 sauszemes, 53 saldūdens un 43 jūras) pēc apdraudētības pakāpes jeb "Global 200", tomēr pastāv arī citu organizāciju un zinātnieku iedalījumi, kā uz Starptautiskā areālu iedalījuma koda (ICAN) pamata veidotais 2015. gada Huana Morones iedalījums.
Latvijas piekraste PDF shēmās iekļauta mērenajā Ziemeļatlantijas apgabalā, Ziemeļeiropas jūru un to Baltijas jūras apakšiedalījumā, bet iedalījumā "Global 200" — mērenā Ziemeļatlantijas apgabala Ziemeļatlantijas šelfa joslā. Latvijas sauszemes teritorija iekļauta ekoreģionā PA0436 — Sarmātijas jauktajos mežos.[2]