Centrālais procesors
From Wikipedia, the free encyclopedia
Centrālais procesors (angļu: Central Processing Unit — CPU) ir jaudīgs mikroprocesors. Terminu procesors bieži izmanto kā saīsinājumu no centrālais procesors (angļu: central processor) vai mikroprocesors (angļu: microprocessor). Centrālais procesors ir datora mezgls, kas pēc norādītās programmas, realizē datu matemātisko un loģisko apstrādi un attiecīgajos momentos ierosina pārējo mezglu darbību. Centrālais procesors var nebūt vienīgais procesors datorā, jo procesorus var saturēt arī citas datora sastāvdaļas, piemēram, video karte. Šo procesoru uzdevums ir daļēji atvieglot centrālā procesora uzdevumus no specifisko ievades/izvades uzdevumu veikšanas.
Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Centrālais procesors ir arī personālā datora sastāvdaļa, kas veic datu apstrādi un ļauj datoram darboties. Dažkārt to dēvē par datora "smadzenēm". Datu apstrādes gaitā procesors veic instrukciju interpretāciju un vada citu datora bloku darbību. To parasti dzesē ar siltuma novadošu radiatoru un ventilatoru. Procesors tieši ietekmē datora ātrdarbību. Centrālā procesora veiktspēja ir atkarīga gan no tā tipa, gan takts frekvences, kuru mēra hercos.
Centrālā procesora darbība, neskatoties uz to fizisko formu, ir izpildīt uzkrāto instrukciju secību, kuru sauc par programmu. Programma ir skaitļu sērija, kura tiek turēta kādā datora atmiņas ierīcē. Ir četri soļi, kurus lieto gandrīz visi centrālie procesori to darbībā: saņemt, atšifrēt, izpildīt un atbildēt.