DHCP
From Wikipedia, the free encyclopedia
DHCP jeb Dinamiskais saimniekdatora konfigurācijas protokols, arī Dinamiskā resursdatora konfigurācijas protokols (angļu: Dynamic Host Configuration Protocol)[1] ir lietojuma slāņa protokols, kuru lieto lai automātiski iedalītu IP adreses un citus TCP/IP uzstādījumus tīkla datoriem. Šis ir uz klienta-servera arhitektūras bāzēts protokols. Serveri ir pieejami visām populārākajām operētājsistēmām un bieži ir iebūvēti jau no sākuma. Klienti ir vēl izplatītāki. Windows operētājsistēmās DHCP klients ir iebūvēts jau sākot ar Windows 95.
DHCP par transporta slāņa protokolu lieto UDP. Serveri vienmēr darbojas uz 67 porta. DHCP pieprasījums satur datora MAC adresi. Atbilde (veiksmīga) vienmēr satur IP adresi, bet var arī saturēt tīkla masku, default gateway, DNS un WINS serverus (to adreses). DHCP serveris ir arī PXE boot servera sastāvdaļa, PXE DHCP servera atbilde satur arī TFTP servera adresi, no kura uzsākt operētājsistēmas ielādi. Klienti izjejošajām UDP paketēm kā source port vienmēr norādā 68 portu un uz turieni arī serveri sūta savas atbildes.