From Wikipedia, the free encyclopedia
Dzelzsdivīzija (vācu: Eiserne Division), sākotnēji Dzelzsbrigāde, bija Vācijas algotņu karaspēks Latvijas brīvības cīņu laikā, ko izveidoja no demobilizētās Vācijas Impērijas 8. armijas kareivjiem un brīvprātīgiem algotņiem. Tā bija pazīstamākā vācu brīvkorpusu daļa un viena no labāk apmācītajām un kaujasspējīgākajām karaspēka daļām Baltijā 1919. gadā. Tās ietekmīgākais komandieris bija majors Jozefs Bišofs un tā sastāvēja no trīs kājnieku pulkiem, jātnieku pulka, artilēristiem ar 32 lielgabaliem, kā arī speciālās vienības. Dzelzdivīzija bija 6. rezerves korpusa sastāvā, kas atradās Ziemeļu armijas (Armee Oberkommando Nord, AOK Nord) pakļautībā, taču reāli darbojās aizvien autonomāk. 1919. gada 8. oktobrī Dzelzsdivīzijā bija 11 200 kareivji un virsnieki, 2000 kavalēristi, 311 ložmetēji, 36 lielgabali, 26 mīnmetēji. Kopā uzturu saņēma 18 000 cilvēku.[1]
Dzelzs divīzijas karogs | |
Valsts | Vācija |
---|---|
Pastāvēšanas laiks | 1918. gada 7. decembris — 1919. gada 31. decembris |
Pakļautība | Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija |
Karaspēka veids | kājnieku divīzija |
Karavīru skaits | 16 000-18 000 karavīru |
Militārās operācijas |
Latvijas brīvības cīņas Cēsu kaujas Igaunijas brīvības cīņas |
Komandieri | |
Komandieri | Jozefs Bišofs |
1918. gada 29. novembrī Veimāras Republikas pilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs un vācu kareivju centrālā padome piespieda Vācijas 8. armijas vadību dot atļauju izveidot brīvprātīgo brigādi aizsardzībai pret Sarkanās armijas 7. armiju un Rietumu armiju, kas 25. novembrī sāka uzbrukumu sabrūkošās vācu armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības izrādīšanas. Līdz 9. decembrim brigādē bija pieteikušies 1500 vācu karavīri no aptuveni 100-150 tūkstošiem 8. armijas karavīru.
29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība noslēdza Līgumu par pilsonības piešķiršanu pret lieliniekiem karojošajiem brīvprātīgajiem ar Augustu Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu Latvijas landesvērā, apņemoties vācu brīvprātīgajiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem piešķirt Latvijas pilsonību.[2] Acīmredzot uz šī līguma pamata Rīdigers fon der Golcs no Vācijas kara ministra Noskes bija saņēmis atļauju no Vācijā esošajiem, kā arī no 8. armijas demobilizācijai pakļautajiem kareivjiem vervēt brīvprātīgos algotņus.
Lai arī daudziem no Vācijas armijas demobilizētajiem kareivjiem peļņas un zemes iespējas Latvijā bija vilinošās, daudziem vairāk interesēja iespēja turpināt karu un militārus piedzīvojumus. Šajā laikā Vācijā un tās okupētajās Austrumu teritorijās izveidojās daudzas brīvkorpusu vienības, kas vērsās pret sociāldemokrātu vadīto Vācijas republiku. Strauja brīvprātīgo ieplūšana sākās februārī. Ja var ticēt fon der Golcam, dažādo vācu un vācbaltiešu vienību kopskaits 1919. gada vasarā sasniedza 30-40 000 kareivju.[3] Līdz 1919. gada aprīļa mēnesim Kurzemē bija sapulcināti apmēram 6000 vācu brīvprātīgo.
Viens no brīvprātīgajiem, Ernsts fon Salomons atmiņās raksta: “Mēs bijām cīnītāju grupa, apreibuši ar visām pasaules kaislībām; pilni ar iekāri, līksmojoši dusmās. Ko mēs gribējām, mēs nezinājām, un ko mēs zinājām, to mēs negribējām! Karš un piedzīvojumi, aizrautība un iznīcība. Neskaidrs spēks cēlās visā mūsu būtībā un dzina mūs uz priekšu.”[4]
Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 26. jūnijā Dzelzsdivīzija pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (A. Niedras kabinets) pakļautībā — divīzijas personālsastāvs nezaudēja savu Vācijas pavalstniecību, apgāde un algas palika Vācijas armijas ziņā.
Pēc 3. jūlijā noslēgtā Strazdumuižas pamiera noteikumiem sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība, izņemot cīņu pret Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem, kā arī jāatstāj Rīga (tuvākajā laikā arī pārējā Latvijas teritorija). Tā vietā 21. septembrī Dzelzsdivīzija iekļāvās jaunizveidotajā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā.
Komandieris: majors Jozefs Bišofs, ģenerālštāba virsnieks: hauptmanis Bīze (Biese)
Dzelzsdivīzijas sastāvā dienēja vairākas personas, kuras kā karavīri kļuva plaši pazīstami Otrā pasaules kara laikā, to vidū Heincs Guderians un Evalds fon Kleists.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.