Elektroniskais komponents
From Wikipedia, the free encyclopedia
Elektroniskais komponents ir jebkura atsevišķa diskrēta pamata ierīce vai fiziska vienība elektroniskā sistēmā, ko izmanto, lai ietekmētu elektronus un ar tiem saistītos laukus. Elektroniskie komponenti galvenokārt ir rūpnieciski izstrādājumi, kas ir pieejami individuālā formā, un tos nevar jaukt ar elektriskiem elementiem, kas ir konceptuālas abstrakcijas, kas pārstāv idealizētus elektroniskos komponentus, kā rezistorus, kondensatorus un induktorus, pielietotus elektrisko ķēžu analīzē.
Šis raksts ir slikti iztulkots. Iespējams, tulkojums ģenerēts ar tulkošanas programmatūru, vai arī tulks slikti pārvalda vienu no valodām. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Elektroniskajiem komponentiem ir vairākas elektriskās spailes vai vadi. Šie vadi savienojas ar citiem elektriskiem komponentiem, bieži vien pa vadu, lai izveidotu elektronisku shēmu ar noteiktu funkciju (piemēram, pastiprinātāju, radio uztvērēju vai oscilatoru). Pamata elektroniskos komponentus var iepakot diskrēti, kā blokus vai līdzīgu komponentu tīklus, vai integrēt tādos iepakojumos kā pusvadītāju integrētās shēmas, hibrīdās integrālās shēmas vai biezās-plēves (thick film) ierīces. Šajā elektronisko komponentu sarakstā galvenā uzmanība tiek pievērsta šo komponentu diskrētajai versijai, uzskatot šādus iepakojumus par komponentiem atsevišķi.