Fenomenoloģija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Fenomenoloģija (grieķu: φαινόμενον, phainómenon — "tas, kas parādās" un lógos — "teorija") ir filozofiska mācība par apziņu, iekšējo laiciskumu, jēgu konstituēšanos, intencionalitāti, intersubjektivitāti un dzīvespasauli.
Fenomenoloģijas virzienu 20. gadsimtā iedibināja vācu filozofs Edmunds Huserls. Fenomenoloģija izplatījās Vācijā, iespaidojot eksistences filozofijas rašanos un ievērojamo filozofu Martinu Heidegeru. Francijā fenomenoloģiju pārstāvēja Morisa Merlo-Ponti, Žans Pols Sartrs un tā izplatījās daudzās citās pasaules valstīs. Fenomenoloģijas virziens 21. gadsimtā ir viens no vadošajiem virzieniem, kas ietekmējis estētiku, valodas filozofiju, sociālo filozofiju un ētiku. Mūsdienās ārzemēs ar fenomenoloģiju nodarbojas Žans Liks Marions, Bernhards Valfenfels u.c.
Latvijā pie fenomenoloģijas virziena 20. gadsimtā pieder Kurts Štafenhāgens un Teodors Celms. Kopš 1970. gadiem to attīsta filozofijas doktori Maija Kūle, Māra Rubene, Juris Rozenvalds, Rihards Kūlis, Andris Rubenis, Ella Buceniece, Māra Kiope, Ineta Kivle, Velga Vēvere un citi.