Geminācija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Geminācija[1] ir fonētiska parādība, kad līdzskaņi tiek izrunāti paildzināti, respektīvi, gari. Ortogrāfijā garus līdzskaņus visbiežāk atspoguļo ar burtu dubultošanu, taču burtu dubultošana ne vienmēr atbilst fonētiskai līdzskaņu pagarināšanai, piemēram, angļu valodā nav garu līdzskaņu, kaut arī vēsturisku iemeslu dēļ ortogrāfijā tā bieži izmanto burtu dubultošanu, savukārt latviešu valodā dubultots troksneņu pieraksts netiek izmantots, kaut arī tie ir bieži sastopami fonētiski.
Tāpat kā gariem patskaņiem, arī gariem līdzskaņiem IPA izmanto trīsstūru kola simbolu [ː], tādējādi vārda aka precīzā fonētiskā transkripcija būtu ['akːa]. Latviešu valodnieki mēdz izmantot burtu dubultošanu kvadrātiekavās garu līdzskaņu norādīšanai (a[kk]a) un dažkārt arī parastu kolu, lai norādītu "pusgarus" līdzskaņus, piemēram, sa[k:]ne.[2]
Baltijas somu valodu ietekmē latviešu valodā ir labi attīstīts līdzskaņu garums, taču atkarībā no klases, pie kuras pieder kāds noteikts līdzskanis, pret tiem attiecas dažādi. Skaneņu garums ir fonēmisks (valodas lietotāji to apzinās, tas tiek uzrādīts rakstībā, un tam var būt nozīmju šķiršanas funkcija), piemēram, vārdos mana un manna nazālā skaneņa [n] garums ir fonēmisks. Gari skaneņi pārsvarā ir sastopami aizguvumos un kursisko izlokšņu ietekmētos vārdos (piem., mellene).[3]
Gari nebalsīgie troksneņi savukārt ir tikai fonētiski un ir daudz biežāk sastopami. Vārdos, ko var attēlot ar modeli (L)PTP, ja viens no patskaņiem (P) nav garš, tad tādam ir jābūt troksnenim (T), piemēram, [laːpa] un [lapːa] jeb lāpa un la[pp]a, pagarinoties vienam no īsajiem patskaņiem, garais troksnenis tiek saīsināts: la[pp]a → lapā.[3] Šo parādību sauc par pēdas izohroniju, tā bieži novērojama Baltijas somu valodās.
Līdzīgo parādību zviedru valodā dažkārt sauc par "komplementāro garumu" (angļu: complementary quantity), piemēram, vārds lappa ("lāpīt, likt ielāpus") tiktu izrunāts ar īsu pirmo patskani (un garu troksneni [p]), bet vārds lapa ("lakt") tiktu izrunāts ar garu pirmo patskani (un īsu [p]), tādējādi latviešu valodas garumzīmes un zviedru valodas dubultotais troksneņu pieraksts ir divi dažādi piegājieni vienas un tās pašas parādības atainošanai.
Tā kā gari troksneņi ir tieši saistīti ar garu patskaņu klātbūtni (ko latviešu valodā jau apzīmē), tad latviešu valodas ortogrāfijā tos neuzrāda. Izņēmums, protams, ir morfoloģiski (vārddarināšanas rezultātā) radušies divu troksneņu sakopojumi, ko gan raksta, gan izrunā gari (piem., lappuse), arī gadījumos, kad tie neatbilst parastajiem troksneņu pagarināšanās nosacījumiem, piemēram, vārdos attieksme un tikko pēc dubultotajām fonēmām /tt/ un /kk/ seko diftongi [iɛ] un [uɔ], kas tiek pielīdzināti gariem patskaņiem un parasti novērstu troksneņu fonētisku pagarināšanos (taču šis ir strīdīgs jautājums un daži autori norāda troksneņus pozīcijā starp īsu patskani un diftongu kā "pusgarus", piemēram, vārdā piko [k] būtu pusgarš pi[k:]uo).
Lietuviešu valodā garu līdzskaņu nav, morfēmu saskaršanās vietā izveidojušies divu līdzskaņu sakopojumi tiek fonētiski saīsināti.[3]