Harēms
From Wikipedia, the free encyclopedia
Harēms (turku: harem no arābu Ḥarām, aizliegts) ir vīriešiem aizliegto sieviešu kopuma un viņu apdzīvoto telpu apzīmējums poligāmijas tipa ģimenē. Termins radies Tuvajos Austrumos un tas kļuva plašāk pazīstams pasaulē no Osmaņu impērijas laikiem. Mūsdienās to lieto arī, lai apzīmētu sievietes, kas seko vienam vīrietim.
Islāmā tiek cienīta un stingri ievērota sieviešu personīgās dzīves neaizskaramība un jebkāda iejaukšanās šādā privātajā dzīvē tiek uzskatīta par grēku (arābu valodā: حريم [hara:m], grēks).
Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, musulmaņu harēmā nedzīvo tikai sievietes, ar kurām nama saimniekam būtu seksuālas attiecības (sievas un konkubīnes).
Harēmu sistēma osmaņu sabiedrībā veidojās tādēļ, ka pastāvēja nepieciešamība nodalīt dzimumus un ierobežot sieviešu pieejamību tiem vīriešiem, kas nebija viņu ģimenes locekļi. Osmaņu nami tika iedalīti divās nošķirtās daļās: pieņemšanas telpas (turku: selamlik), kur varēja atrasties vīrieši un aizliegtās telpas (turku: haremlik), kur dzīvoja sievietes un bērni. Aizliegtajā daļā, jeb harēmā galvenā persona bija ģimenes galvas — vīrieša māte vai viņa pirmā sieva (no visām četrām islāmā atļautajām sievām).[1]
Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultānes mātes (turku: Valide Sultan) hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: Haseki Sultan), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo sultāni māti. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: Haseki Kadın [haseki kadîn]) un zem viņām — astoņas mīļākās konkubīnes (turku valodā: ikbâl [ikba:l] vai hâs odalıks [ha:s ɔdalîks]), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris tām nosaukumu gözde [gœzde]. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: acemî [adʒemi:]) un jauniņās (turku valodā: câriye [dʒa:rije] vai şâhgird [ʃa:hgird]) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.