Valters Hirte

Valters Jānis Hirte (1913. gada 1. septembris — 1983. gada 18. decembris) bija latviešu koktēlnieks.

Valters Hirte Personīgā informācija Dzimis 1913. gada 1. septembrī Mazsalaca Miris 1983. gada 18. decembrī (70 gadi)

Biogrāfija

Hirte dzimis skursteņslauķa, ugunsdzēsēja ģimenē Mazsalacā. Piedalījies Otrajā pasaules kara cīņās vācu armijas pusē. No 1949. līdz 1967. gadam strādājis par mežstrādnieku, kurinātāju, līdz 1973. gadam — par atslēdznieku.^[1]

Mākslinieciskā darbība

Ar kokgriešanu sācis nodarboties bērnībā. 60. gados darinājis praktiskus priekšmetus, no 70. gadiem vairāk kā 200 skulptūras, galvenokārt velnu un cilvēku figūras, kuras Hirte dēvēja par kloņģīšiem. Atveidojis Latvijas un citu zemju kultūras darbiniekus. Tēliem piemīt smagnēji stāvi, izteiksmīgi, reizēm groteski sejas vaibsti, īpatnēji uzirdināta virsma. Izmantojis dažādas koku sugas, visbiežāk vētras nolauzto Tūteres upurozolu.

Izstādēs piedalījies no 1968. gada. Personālizstādes Dolē (1982), Rīgā (1983), Valmierā (1983), Pērnavā (1985), vairākkārt Mazsalacā (70. — 80. gados). Tautas daiļamata meistars (1983). Darbi eksponēti Hanzas dienu izstādē Zvollē (Nīderlandē, 2000), izmantoti mākslas filmā „Mans draugs — nenopietns cilvēks”. 1990. gadā Mazsalacā iekārtots Hirtes piemiņas muzejs (mūsdienās Mazsalacas novada muzejs^[2]).

Hirtes atmiņas un ar skulptūrām saistītie stāsti publicēti grāmatā Ja patiesību varētu teikt.^[3]