Indijas vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
Indijas vēsture sākas ar Indas ielejas civilizāciju, kas izplatījās un uzplauka Indijas subkontinenta ziemeļrietumu daļā no 3300. līdz 1300. gadam pirms mūsu ēras. Tās brieduma periods jeb, tā sauktais, Harapas periods ilga no 2600. līdz 1900. gadam pirms mūsu ēras. Šī bronzas laikmeta civilizācija sabruka otrā gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā un tai sekoja dzelzs laikmeta Vēdiskā civilizācija, kas izplatījās plašajos Indas-Gangas līdzenumos un kurā tika nodibināta lielākā daļa valstu, kas pazīstamas kā Mahadžanapadas. 7.—6. gadsimtā p.m.ē. Mahavīra un Sidhārta Gautama izplatīja savu filozofiju, radot pamatu džainismam un budismam.
Vēlāk ziemeļrietumu Indiju iekaroja tās rietumu kaimiņvalstis, sākot ar persiešu Ahemenīdu impēriju[1] ap 543. gadā p.m.ē. līdz Aleksandram Lielajam[2] 326. gadā pirms mūsu ēras, aizsākot intensīvu vairāku kultūru mijiedarbību. Vēlāk izveidojās Indogrieķu valsts, ko 184. gadā pirms mūsu ēras izveidoja Demetrijs no Baktrijas, kas ietvēra Gandaru un Pendžābu; tā savu lielāko uzplaukumu sasniedza Menandera laikā, liekot pamatus grieķu-budistu periodam. Attistījās tirdzniecības sakari ar Romas impēriju.
Ceturtajā un trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras Indijas subkontinenta lielāko daļu pakļāva Maurju impērija, pēc kuras sabrukuma nākamo desmit gadsimtu laikā valdīja daudzskaitlīgas viduslaiku valstis. Guptas impērija mūsu ēras 4. gadsimtā vēlreiz apvienoja ziemeļu apgabalus un tie tādi palika nākamos divus gadsimtus. Šis hindu reliģiskās un kulturālās atdzimšanas periods ir pazīstams arī kā "Indijas Zelta laikmets". Dienvidindija piedzīvoja uzplaukuma laikmetu Čalukjas, Čolas, Pallavas un Pandjas valdīšanas laikā, kad indiešu civilizācija, pārvalde, kultūra un reliģija (hinduisms un budisms) izplatījās daudzās Āzijas vietās. Keralai bija jūras tirdzniecības saiknes ar Romas impēriju no apmēram 77. gada.
Musulmaņu valdīšana subkontinentā sākās 712. gadā, kad arābu karavadonis Muhameds bin Kasims iekaroja Sindu un Pendžābu.[3] 10.—15. gadsimtā Indijas ziemeļrietumu daļu iekaroja Gaznevīdu impērija, uzsākot vairāku sekmīgu iebrukumu posmu no Centrālās Āzijas un musulmaņu impēriju, tai skaitā Gurīdu, Deli sultanātu un Mogulu impērijas izveidošanos Indijas subkontinentā. Mogulu valdnieki Indijā ieviesa musulmaņu mākslu un arhitektūru. Bez moguliem tajā pašā laikā uzplauka atsevišķas neatkarīgas hindu valstis, tādas kā Vidžajanagaras impērija, Maratas impērija un dažādas radžputu valstis Rietumindijā un Dienvidindijā. Mogulu impērija piedzīvoja pakāpenisku panīkumu astoņpadsmitā gadsimta sākumā, kas ļāva afgāņiem, beludžiem un sikhiem kontrolēt lielus apgabalus Indijas ziemeļrietumos.[4] Sākot no 18. gadsimta vidus un visā nākamajā gadsimtā Indiju pakāpeniski anektēja Britu Austrumindijas kompānija. Neapmierinātība ar kompānijas valdīšanu noveda pie Sipaju sacelšanās 1857. gadā, pēc kuras izveidojās Britu Indija.
20. gadsimta pirmajā pusē Indijas Nacionālais kongress uzsāka visu valsti aptverošu cīņu par neatkarību, kam vēlāk pievienojās Musulmaņu līga. 1937. gada no Britu Indijas atdalīja Birmu, bet 1947. gadā tika proklamēta Indijas neatkarība no Apvienotās Karalistes. Tajā pašā gadā Britu Indiju sadalīja divās domīnijās: Indijas Savienībā (Union of India) un Pakistānā.