Inflācija
naudas vērtības krišanās un vispārējs cenu pieaugums / From Wikipedia, the free encyclopedia
Inflācija (latīņu: inflatio — 'uzpūšanās') ir process, ar kuru parasti apzīmē naudas vērtības krišanos un vispārēju cenu pieaugumu.[3] Tā kā inflācija īstermiņā parasti ir salīdzinoši mērena un neredzama, cilvēkiem ir tendence to īpaši neizjust un nepamanīt, taču neskatoties uz to tā katru mēnesi, ceturksni vai gadu kalpo par galveno rādītāju tam, cik procentuāli ir samazinājusies attiecīgās valūtas pirktspēja pret iepriekšējo periodu.[3][4] Šī iemesla dēļ inflāciju nereti mēdz dēvēt arī par t.s. “neredzamo nodokli” (invisible tax), kas ilgtermiņā parasti samazina nopelnīto vai uzkrāto finansiālo līdzekļu vērtību.[4]
Latvijā, tāpat kā pārējā eirozonā, inflāciju galvenokārt kontrolē Eiropas Centrālā banka (ECB), kuras monetārās politikas mērķis ir noturēt inflācijas likmi pie 2% robežas (tā lai tā nebūtu pārāk strauja, bet arī tā, lai neveidotos deflācija, kas ir tiešs pretstats inflācijai).[5] 2018. gadā Latvijā vidējā inflācija bija 2,5%, kas nozīmē, ka attiecībā pret 2017. gadu visas preču cenas vidēji palika par 2,5% dārgākas.[6]
Vairumā valstu inflācijas aprēķinus veic dažādas statistiskās institūcijas. Latvijā šo funkciju pilda Latvijas Centrālā statistikas pārvalde. Eiropas Savienībā kopumā, inflācijas, tāpat kā citu statistisko rādītāju aprēķinus veic Eirostat (Eurostat).