Inkvizīcija
Romas Katoļu baznīcas institūcija ķecerības apkarošanā / From Wikipedia, the free encyclopedia
Svētā inkvizīcija (latīņu: inquisitio — 'iztaujāšana, noskaidrošana') ir kopīgs nosaukums Romas Katoļu baznīcas struktūru darbībai ķeceru noskaidrošanā un ķecerības apkarošanā (1231—1908).
Termins "inkvizīcija" viduslaiku tiesvedībā bija visai izplatīts, un nozīmēja lietas apstākļu noskaidrošanu un izmeklēšanu. Ar laiku ar šo vārdu sāka saprast tikai garīgo tiesu darbību pret Baznīcu vērsto ķecerīgo mācību apkarošanā. Īpašu Baznīcas tiesu ar šādu nosaukumu izveidoja pēc pāvesta Inocenta III rīkojuma 1215. gadā. Savukārt 1908. gadā to pārdēvēja par "Ticības mācības lietu kongregāciju" (Sacra congregatio Romanae et universalis Inquisitionis seu Sancti Officii).
Svētās inkvizīcijas pamatuzdevums bija noskaidrot, vai apsūdzētais nav vainojams ķecerībā. Ja vainu nevarēja pierādīt, to atbrīvoja, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva laicīgās tiesas rokās, kura tad arī piesprieda sodu.