Investitūras strīds
From Wikipedia, the free encyclopedia
Investitūras strīds bija cīņa 11. un 12. gadsimtā starp Romas pāvestiem un Svētās Romas impērijas imperatoriem par tiesībām iecelt baznīcas hierarhijas amatpersonas — bīskapus un abatus. Imperatori uzskatīja sevi par tiesīgiem iecelt baznīcas amatpersonas, bet pāvesti to uzskatīja par savu privilēģiju. Konflikts sākās pāvesta Gregora VII (1072—1085) un imperatora Henriha IV (1056—1106) starpā un beidzās 1122. gadā ar Vormsas konkordāta noslēgšanu starp imperatoru Henrihu V un pāvestu Kalikstu II. Imperators saglabāja ierobežotas tiesības kontrolēt garīdznieku iecelšanu amatos, taču kopumā konkordāts uzskatāms par pāvesta varas uzvaru.
Pāvests strīdā izmantoja savu spēcīgāko ieroci — ekskomunikāciju, izslēgšanu no baznīcas. Tas noveda pie imperatora varas vājināšanās, lielo augstmaņu un bīskapu varas palielināšanās, konkurējošu troņa pretendentu parādīšanos un gandrīz 50 nestabilitātes gadiem impērijā. Investitūras strīds ievērojami novājināja imperatora centrālo varu un, iespējams, arī izmainīja visu impērijas vēsturi, neļaujot tai izveidoties par centralizētu valsti. No otras puses, pāvesta neatkarības un varas nostiprināšanās aizsāka vairākus pāvesta varas gadsimtus un deva impulsu krusta karu organizēšanai.
Līdzīga cīņa no 1103. līdz 1107. gadam notika Anglijā, starp karali Henriju I un pāvestu Pashāliju II. Šī strīda atrisinājums kalpoja par piemēru Vormsas konkordātām.