Jūlijs Cēzars
romiešu karavadonis un valstsvīrs / From Wikipedia, the free encyclopedia
Gajs Jūlijs Cēzars,[3] (latīņu: Gaius Iulius Caesar; dzimis 100. gada p.m.ē. 13. jūlijā,[1] miris 44. gada p.m.ē. 15. martā) bija romiešu militārais un politiskais līderis, kā arī labs orators. Viņam bija nozīmīga ietekme Romas Republikas pārtapšanā par Romas impēriju.
Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Gajs Jūlijs Cēzars Gaius Iulius Caesar | |
Romas Republikas diktators | |
Jūlija Cēzara krūšutēls | |
Valdīšana | no 49. gada p.m.ē oktobra līdz 44. gada p.m.ē. martam |
Dzimis | 100. gada p.m.ē 13. jūlijā[1] |
Dzimšanas vieta | Roma, Romas Republika |
Miris | 44. gada p.m.ē. 15. martā |
Miršanas vieta | Roma, Romas Republika |
Priekštecis | Lūcijs Kornēlijs Sulla (kā Romas Republikas diktators) |
Pēctecis | Augusts Oktaviāns (kā Romas imperators) |
Dzīvesbiedres | 1. Kornēlija Cinilla (no 84. līdz 68. gadam p.m.ē.) 2. Pompeja Sulla (no 68. līdz 63. gadam p.m.ē.) 3. Kalpurnija Pizonisa (no 59. līdz 44. gadam p.m.ē.) |
Pēcnācēji | Oktaviāns (adoptēts)[2] |
Dinastija | Jūlija-Klaudija dinastija |
Tēvs | Gajs Jūlijs Cēzars vecākais |
Māte | Aurēlija Kotta |
Kā populāru tradīciju politiķis Cēzars ar Marku Licīniju Krasu un Gneju Pompeju izveidoja neoficiālu triumvirātu, kas vairākus gadus dominēja Romas politikā. Viņu galvenais politiskais pretinieks bija Romas senāts, ko vadīja optimāti (Marks Porcijs Katons, Marks Kalpurnijs Bibuls u.c.). Iekarojot Galliju, Cēzars paplašināja Romas valdījumus līdz pat Ziemeļjūrai un ienesa Romas kultūru mūsdienu Francijas teritorijā. Tāpat 55. gadā p.m.ē. viņš vadīja pirmo romiešu iebrukumu Britānijā. Pēc triumvirāta izjukšanas Cēzars attālinājās no Pompeja un Romas senāta. 49. gadā p.m.ē. Cēzars, vadot savus leģionus pāri Rubikonas upei, uzsāka pilsoņu karu, pēc kura viņš kļuva par Romas valdnieku. Uzņemoties valsts pārvaldi, Cēzars uzsāka plašas reformas romiešu sabiedrībā un valdībā. Viņš tika pasludināts par "diktatoru uz mūžu" (dictator perpetuo) un centralizēja Republikas birokrātiju.
Marta īdu laikā (15. martā) 44. gadā p.m.ē. senatoru grupa Marka Bruta vadībā veica atentātu pret diktatoru, cerot atjaunot Romas Republikā iepriekšējo kārtību. Tomēr izcēlās vēl viens pilsoņu karš, kas noveda līdz autokrātijas nostiprināšanai Cēzara adoptētā troņmantnieka Augusta Oktaviāna vadībā. 42. gadā p.m.ē., divus gadus pēc atentāta, Senāts oficiāli iesvētīja Cēzaru kā vienu no romiešu dieviem.
Cēzara vārds kļuva par Romas impērijas valdnieku ("ķeizaru") titula sastāvdaļu, vēlāk šī tradīcija turpinājās arī Austrumromas impērijā, kur par cēzariem dēvēja līdzvaldniekus vai troņmantniekus. Kā valdnieka tituls tas viduslaikos saglabājās Svētās Romas impērijas (vēlāk arī Austrija un Vācijas Impēriju) laikā, kad tās valdnieki tika dēvēti par "ķeizariem", kā arī Bulgārijas, Serbijas un Krievijas valstīs, kur tās valdnieki tika dēvēti par "cariem".