Jūlija krīze (1914)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Jūlija krīze ir apzīmējums diplomātiskiem un militāriem lēmumiem Eiropas valstu starpā, kuri noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma. 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā nošāva Austroungārijas troņmantinieku, erchercogu Franci Ferdinandu ar sievu. Mēnesi vēlāk Austroungārija pieteica karu Serbijas karalistei. Lai arī valstu iesaistīšanos karā dažkārt vienkāršo līdz to dalībai divās pretējās militārās aliansēs - Antantē un Trejsavienībā, 1914. gada jūlijā tās vēl nepastāvēja, un savu galīgo formu pretējās puses ieguva tikai 1916. gadā. Ja Austroungārijas uzbrukums Serbijai ar Vācijas Impērijas atbalstu bija neizbēgams, tad Vācijas-Krievijas karš, vai vēl vairāk, Francijas-Vācijas un Lielbritānijas-Vācijas karš bija novēršami. Lēmumus, kas tomēr noveda pie kara izcelšanās, apskata Jūlija krīzes kontekstā.
Eiropas lielvalstis pēdējo reizi savstarpēji bija karojušas 1870.-71. gadā. Kari Balkānos, brūkošās Osmaņu impērijas teritorijās, bija tāli un eksotiski notikumi. Lielvalstu armijas un flotes karoja tālos kontinentos, aizstāvot savas koloniālās intereses. Francija un Lielbritānija konfliktēja 1893. gadā Taizemes un 1898. gadā Fašodas dēļ. Lielbritānija un Krievija bija iesaistītas Lielajā spēlē Centrālāzijā. Vācija un Francija saķērās 1905. un 1911. gada Marokas krīzēs. Lielbritānija 1899. gadā sāka būru karu, 1904. gadā sākās Krievijas-Japānas karš, 1909. gadā izdevās likvidēt Bosnijas krīzi, 1911. gadā Itālija iebruka Osmaņu Lībijā. Bet šie konflikti nekad nedraudēja izraisīt Eiropas karu. Eiropas lielvalstīs nepastāvēja radikāli naidīgas politiskās ideoloģijas, reliģiskie kari sen beigušies. Plašu atbalstu guva pacifisms un sociālisms, kas noraidīja kara ideju.[1]