Gumija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Gumija (latīņu: gummi — 'sveķi'[1]) ir materiāls, ko iegūst dabīgā vai sintētiskā kaučuka vulkanizācijas (apstrādes ar sēru) procesā. Gumija mēdz saturēt arī pildvielas (piemēram, krītu, cinka oksīdu vai kvēpus), krāsvielas, mīkstinātājus, pretnovecošanās līdzekļus. Gumijai ir raksturīga izcila elastība un triecienizturība, tā ir arī izturīga pret nodilumu un daudzu šķīdinātāju iedarbību, kā arī ūdens un gāzu necaurlaidīga. Gumijai ir labas elektroizolējošas spējas. Atkarībā no sēra satura gumijas iedalās mīkstajās gumijās (1—3% sēra), puscietajās un cietajās gumijās. Gumija ar sēra saturu ap 30% ir ciets, melns, plastmasai līdzīgs materiāls, ko sauc par ebonītu. Gumiju trūkums ir samērā zema darba temperatūra, kas parasti nepārsniedz 85°C; savukārt zemās temperatūrās gumija kļūst cieta un triecienneizturīga. Daudz plašākā temperatūru diapazonā (−100 līdz +200°C) var lietot tā saucamās silikongumijas uz silīcijorganiskā kaučuka bāzes (sk. silikoni).