Kūrfirsts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Kūrfirsts (vācu: Kurfürst — 'vēlējošs firsts', — pārnesums no latīņu: princeps elector imperii), dažreiz arī elektors, ir firsts, kuram ir tiesības vēlēt Svētās Romas impērijas imperatoru. Saskaņā ar 1356. gada Zelta bullu, kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas arhibīskapam, Trīres arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam (arī — Kūrpfalca), Saksijas hercogam, un Brandenburgas markgrāfam.
Tā kā impērijā vienīgais karaļa tituls piederēja Bohēmijas karalim, tad kūrfirsts bija nākamais augstākais tituls, kam bija attiecīgs prestižs.
Dokumentējama kūrfirstu institūcija aizsākas 13. gadsimtā, kad tie ievēlēja Romiešu karali, kas bija pēdējais solis pirms kronēšanas Romā par Svētās Romas impērijas imperatoru. Kārlis V bija pēdējais kronētais imperators. No 1440. gada vēlēšanas kļuva aizvien formālākas, jo par imperatoriem automātiski tika ievēlēti Hābsburgu dinastijas pārstāvji. Vienīgais izņēmums bija imperators Kārlis VII (1742—1745).